Čaviņas Spoki! Atkal nolēmu ielikt jauno nodaļu. Tagad nodaļas iznāks nedaudz retāk. Nākamajā nedēļā iespējams neiznāks neviena nodaļa.
6.Nodaļa
Es pamodos jo uz mana vaiga uzkrita rasas lāse. Tā pamodināja mani momentāli. Pielēkusi sēdus es palūkojos visapkārt- mežs mirdzēja un koki iekrāsojās gaišās, vasarainās krāsās. Es biju iegrimusi savos sapņos līdz vēl viena rasas lāse mani atmeta realitātē. Es miegaini izlīdu no guļammaisa un nodrebinājos, jo manas kājas saskārās ar slapjajām sūnām. Pielīdusi pie Krisa, es maigi pakratīju viņu. Viņš pielēca sēdus un nervozi iesktījās manās acīs.
-Kas noticis?-viņš jautāja izberzēdams acis.
-Ir agrs rīts un mums jātinās, lai vecāki mūs neatrastu.- atraucu.
Kriss izlīda ārā no guļammaisa, nožāvājās un lēnīgi sāka krāmēties. Tikmēr es piegāju pie Stenlija, nedaudz pakratīju viņu un gaidīju jekādu reakciju. Pilnībā nekā. Es pierausos kājās un maigi viņam iespēru. Atkal nekā. Es saujā sasmēlu nedaudz ūdens un uzšļakstīju to viņam virsū. Stenlijs atvēra acis un paskatījās uz mani ar savām pusaizmigušajām acīm.
-Labrīt. Ja nākamajā reizē nevarēšu tevi pamodināt ar pirmo reizi, atstāšu tevi vienu pašu.- teicu un devos pie savas somas.
Kad mēs visi bijām sakrāmējušies, mēs apēdām katrs vienu enerģijas batoniņu un devāmies tālāk. Mums vajadzēja tikt pēc iespējas tālāk.
Mēs bijām nogājuši divus kilometrus, līdz mēs sadzirdējām saucienus. Mēs apstājāmies un ieklausījāmies.
-Marta!- kādas sievietes balss sauca,- Marta!- vēlreiz atskanēja sauciens.
Kriss paskatījās uz mani, pēc tam uz Stenliju un pēkšņi sāka skriet. Mēs abi ar Stenliju sekojām. Viņš sāka atpalikt jau pēc pirmajiem simts metriem.
-Skrien sīkais!- iesaucās Kriss.
-Es nevaru. Ejiet bez manis. Gan jau es jūs atradīšu.- Stenlijs teica un aizelsies stāvēja, nemēģinādāms bēgt.
Mēs ar Krisu turpinadāmi skriet attālinājāmies no viņa. Viņa stāvs palika aizvien mazāks un mazāks līdz pazuda meža mirdzumā. Pēc noskrietiem diviem kilometriem mēs abi ar Krisu aizelsušies apstājāmies un saskatījāmies.
-Kā tu domā, cik ilgi viņš izdzīvos?- es jautāju.
-Es ceru, ka drīz viņš mūs atradīs.- noteica Kriss un mēs devāmies tālāk, joprojām dzirdēdami sacienus, kas nu jau sauca arī Stenliju un Krisu.
