Stefa bēdu dēļ iepriekš nebija domājusi par to, kā Reinis uzzināja, ka viņa ir Inga. Tagad viņa gulēja gultā un prātoja par to, viņa nekādi nevarēja saprast. Viņa zēnam to neteica, neviens cits to nezināja. Apēdusi vakariņas viņa aizgāja gulēt un gandrīz tūlīt aizmiga.
Meitene pamodās naktī, viņa vairs nevarēja aizmigt un izlēma paskatīties cik ir pulkstens. Paksatījusies telefonā viņa beidzot saprata kā Reinis bija uzzinājis patiesību. Viņa nebija izgājusi no čata, ekrānā vēl mirgoja viņu sarakste. Pēkšņi viņai prātā ienāca doma.
-''Kā viņš varēja ložņāt manā telefonā?'' Šī doma viņai nelika mieru ''Ko viņš meklēja viņas telefonā?''
Pēc kāda laika Stefānija atkal iemiga. Atkal viņai rādījās stulbais murgs, arī šoreiz tam bija turpinājums. Sapnī Esteres galva nevaldāmi smējās, viņai blakus parādījās arī Reiņa galva un arī tā smējās par viņu- mazu un nevarīgu. Stefānija pamodās no spožajiem saules stariem, kas izgaismoja slimnīcas istabu. Stefa novaidējās, viņai sāpēja galva.
-''Šodien mani izraksta.'' Viņai iešāvās galvā, bet šī doma viņu nemaz neiepriecināja. Ko viņa darīs? Viņai nebija ne puiša, ne arī kārtīgas draudzenes, ja neskaita Amandu. Viņa gausi saģērbās un devās uz virtuvi pēc savām brokastīm, jo kad tās ienesa viņa vēl gulēja, tāpēc māsiņa viņas aiznesa uz virtuvi. Pankūkas ar krējumu, kas citkārt viņai tā garšoja šoreiz viņu neuzmundrināja. Apsēdusies gultā viņa ieraudzīja uz palodzes stāvošās rozes. Dusmās viņa tās saķēra un iemeta miskastē ar dzelksni sadurot roku.
-''Lieliski.'' Viņa sašutusi nodomāja ''Tā tikai man trūka.''
Viņa gausi pabrokastoja un sāka likt somā savas mantas, lai pēc izrakstīšanas tūlīt varētu doties uz mājām. Pēc laiciņa ienāca ārsts, apskatīja Stefāniju un izrakstīja viņu no slimnīcas. Meitene iesēdās autobusā un brauca uz mājām. Tikusi līdz savai mājai pie durvīm viņa ieraudzīja zīmīti. Stefa paņēma to un izlasīja.
-''Tiekamies septiņos pie mūsu skolas, gaidīšu tevi. Reinis''
Cik savādi... Ko viņš gribēja, viņi taču bija sastrīdējušies, un dusmojies bija tieši Reinis, bet tagad viņš gribēja meiteni satikt. Viņa iegāja mājā, vēl bija tikai četri un viņai bija vairākas stundas laika. Viņa izvēlējās drēbes, sataisīja matus un atlikušo laiku garlaikojās. Līdz vakaram neviena mājās nebūs- vecāki darbā, bet brālītis bērnudārzā, no kurienes viņu izņems māte.
Pienāca septiņi, Stefa bija atnākusi tieši laikā, pie skolas viņa ieraudzīja Reini. Viņai gandrīz apstājās sirds- Reinis jautri smējās un sarunājās ar kādu izskatīgu meiteni. Viņa bija acīmredzami labāka par Stefu, meitene iesmējās sarunas vidū un iedeva Reinim uz vaiga buču. Tad viņš pagriezās un ieraudzīja Stefāniju, viņa neko neredzošu skatienu vērās puisī, asaras bija aizmiglojušas viņas skatienu. Tad viņš sāka iet viņai pretī, bet meitene pagriezās un metās skriet.
