local-stats-pixel

Stay Creeped2

44 0

Durvis

Es atrodos telpā bez logiem, bez mēbelēm. Pilnīgā tukšumā, atskaitot tumsu un milzīgas koka durvis.

Esmu viens ar savām domām un tām nolāpītajām durvīm. Durvis runā ar mani, klusā tik tikko sadzirdamā balsī. Tās saka, lai es atveru tās, lai dodos tām cauri, bet es neklausīšos, es neuzķeršos uz to saldajiem meliem. Vairs nē. Es jūtu kā balss lēnām grauž manu saprātu. Es aizspiežu ausis, taču bez panākumiem. Šī balss vairs gluži nav runa, durvis savu ziņu sūtu tieši uz manu prātu, cerot, ka es klausīšos, cerot, ka es nolemšu savu dvēseli mokām. Nē, es esmu gudrāks par kaut kādu nedzīvu objektu, es neuzķeršos uz durvju trikiem. Ne šoreiz.

Es kļūstu vājš, manas acis grauž asaras, asaras no atmiņām, par to, kas notika, kad pirmo reizi atvēru tās nolādētās durvis. Ja tikai man būtu ierocis, vai vismaz virve. Es varētu izbeigt savas mocības, šeit un tagad. Taču, šķiet ka virve šeit man neko nedotu, jo tagad saprotu, ka es neatrodos istabā, esmu tumšā tukšumā, nekurienē... Nē tas ir vēl trakāk, jo tās nolādētās durvis vēljoprojām ir šeit.

Es kļūstu aizvien vājāks, es vēlos atvērt durvis, es vēlos atrasties savā istabā. Es vēlos redzēt debesis un izjust vēju uz savas ādas. Es vēlos dzirdēt sava dēla balsi un just savas sievas pieskārienus. Bet tagad, tagad viss kas man atlicis ir tumsa un tās NOLĀPĪTĀS DURVIS.

Es lēnām aizveru acis, nav nekādas jēgas skatīties uz vārtiem uz elli. Es redzu attēlus, kurus durvis man rādija pirmajā reizē atverot tās. Sākumā tas šķita pietiekami nevainīgi, sākumā tās šķita kā durvis uz manu dzīvokli, taču, kad es tās atvēru mani iekļāva pilnīga tumsa un absolūts klusums. Vienīgais ko es redzēju, bija manas sievas siluets. Tas stāvēja pilnīgā mierā, gandrīz vai kā manekens. Tad... Ak dievs, tas kas notika tālāk... Manas sievas priekšā parādījās tumša figūra. Tas nebija cilvēks, tas bija briesmonis. Garš, tumšs, cilvēkveidīgs, taču ne cilvēks, pat ne tuvu. Pēkšņi tā radījuma rokās parādījās nazis un vienā momentā tas bija tieši blakus manai sievai, kura turēja savu asiņojošo kaklu. Es vēlējos kliegt, es vēlējos bēgt, taču es biju kā iemiets, spiest raudzīties uz atbaidošo skatu. Tas radījums... tas briesmonis izķidāja manu dārgo sievu tieši manā acu priekšā. Ar nazi viņš darbojās kā miesnieks, novelkot ādu un sagriežot manu sievu pa gabaliem. Un tad... tad es biju viens, tukšumā, es un durvis, durvis kuras aicināja, lai atveru tās, lai izeju tām cauri. Balss mani mierināja, tā stāstīja, ka tas ir tikai pārbaudījums, lai padarītu mani par labāku, spēcīgāku cilvēku un drīz tas viss būs galā. Nezinādams, es ātri tās atvēru un devos tālāk. Jau atkal es atrados tumsā, tukšumā. Un tad, atkal siluets, šoreiz daudz mazāks nekā manas sievas. Un tad, itkā zibens spērienu saņēmis, es apjautu, ka tas ir mans dēls... Ak dievs, kādēļ tieši viņš. Es izplūdu asarās, gaidot notikumu atkārtojumu no iepriekšējās istabas, taču nekas nenotika. Tikai uz mirkli es sāku domāt, ka šausmas ir aiz muguras, tikai uz mirkli es ļāvu savam skatienam aizklīst. Un tieši tad, tas notika. Iesākumā es neredzēju to radījumu, jo tas slēpās tumsā, tieši aiz mana dēla, taču, kad mana dēla ķermenis saļuma un galva vēljoprojām atradās tādā augstumā, es sapratu, ka tā atradās tā nožēlojamā radījuma rokās. Ak dievs... mans mazais zēns... kādēļ? Ko es esmu izdarījis, lai būtu pelnījis ko tādu?

Es atvēru acis, un manu skatienu sveic milzīgas koka durvis manā priekšā. Esmu pārāk nobijies, lai tās atvērtu, lai gan neredzu neko briesmīgāku, ko tās man spētu parādīt. Taču man ir bail, bail atkal pieredzēt tās šausmas. Taču kas vēl man ir atlicis? Mans saprāts mani ir tikpatkā pametis, savā acu priekšā es redzu to briesmīgo skatu atkārtojumus.

Jau atkal durvis mani sauc. Šķiet, ka beidzot ir pienācis laiks tās atvērt. Es pieceļos, lēnām nonāku pie durvīm, durvīm kuras man nesušas tik daudz ciešanu. Saķēris rokturi es jūtu, kā tas izstaro patīkamu vēsumu. Es atveru durvis. Jau atkal, mani sveic pilnīga tumsa un tukšums. Taču šoreiz tas šķiet kaut kā savādāks. Šeit nav siluetu, šeit ir tikai patīkama vēja brāzma. Manā priekšā ir tāda kā dzega, un pēkšņi viss ir skaidrs. Es zinu, kas man darāms, es zinu, ka šis ir pēdējais pārbaudījums. Es nostājos uz dzegas un vēršu vēl pēdējo skatienu uz durvīm man aiz muguras, un tad es krītu...

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora komentārs:

Labs vakar visiem spokiem un citiem mošķiem. Es jums piedāvāju savu pirmo short storry. Ceru uz jūsu atsauksmēm un kritiku. Kā arī, tā kā šis darbs orģināli tika rakstīts angļu valodā, tad tulkojot pazūd pāris detaļas. Ar rakstu oriģinālvalodā varat iepazīties šeit - http://www.booksie.com/horror/short_story/younglv/door

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Pag,tu uzreiz raksti angliski?

0 0 atbildēt
prod