local-stats-pixel

Stāsts par... 20

 6  0

Meitene pamodās.Bija skaista un saulaina diena. Meitene vēl joprojām atradās tumšajā tunelī.Viņa piecēlās kājās un sajutās neparasti viegli itkā viņas visas sāpes būtu zudušas un uz viņas apģērba vairs nebija asinis. Viņa paskatījās sev aizmugurē un aiz pārbīļa iekliedzās. Tur zemē gulēja tāda pati meitene kā viņa tikai ar dunci vēderā un vaļēju brūci.Ieraudzījusi skaisto dienu viņa bija pavisam aizmirsusi par zagli un sāpīgo brūci.Viņa paskatījās uz sevi,viņai bija tāds blāvs un nenoteikts ķermenis.Pēkšņi viņa iedomājās par savu puisi un iebāza savu roku somiņā mēģinot atrast savu telefonu,viņa to saņēma cieši rokās itkā pārbaudīdama vai tas nav sapnis un telefons ir īsts, telefons uz mirkli noturējās rokās,bet tad izkrita tām cauri un nokrita uz grīdas.

Meitenes draugs bija atnācis pie viņas ar rozēm, bet tik tikko viņas mamma atvēra durvis ieraudzījusi viņu tā sāka raudāt. Caur elsām viņa izspieda:" Mana meitiņa mana nabaga meitiņa!" Puisis nesaprata kas notiek un iedomājās,ka varbūt ir noticis kas slikts,bet tā droši vien bija tikai iedoma... Viņš paprasīja kas noticis ar viņas meitu, un saprata, ka būtu labāk to neprasījis,jo tagad jutās pie visa vainīgs. Sieviete viņā bija paskatījusies lielām stiklainām acīm un nesaprašanā saraukusi uzacis.Vai tad tu nezini?-tas bija tik sirdīgi teikts, ka nezin kādēļ,bet puisim gandrīz acīs sariesās asaras.Sieviete nopūtās un atkal sāka raudāt. Viņa izspieda:"Viņa ir mirusi, viņa ir mirusi! Kad vakar pēc ballītes mana mīļā meitiņā nāca mājās pa tuneli viņai kāds bija uzbrucis un iedūris vēderā nazi,neviens pēc tam nebija nācis pa tuneli laikam, jo kad gāju uz darbu atradu viņu tunelī asiņu peļķē!" Puisim no pārsteiguma no rokām izkrita ziedi un krītot uz grīdas tie viņu saskrāpēja.No pārsteiguma,skumjām un dusmām viņam acīs sariesās asaras. Nekas vēl viņam tā nebija sāpējis,viņš taču bija pie visa vainīgs!

Istabā bija klusām ieslīdējusi arī meitene,vismaz tas kas bija no viņas palicis pāri.Viņa raudāja... Viņa raudāja par to, ka viņai bija tik agri jāmirst,par to ka viņa vairs nesatiks savu draugu un par to,ka pēc viņas vecākiem paliks tikai tukšums... Viņa itkā mierinot uzlika savu roku mātei uz pleca un pēkšņi māte atcerējās visus jaukos brīžus ko piedzīvoja kopā ar savu meitu, viņa pārstāja raudāt, tad meitene to pašu izdarīja savam draugam un arī viņam kļuva vieglāk ap sirdi, viņa abiem ausī klusi iečukstēja:"Es jūs mīlu!" Abiem kļuva priecīgi ap sirdi un viņi sāka viens otram stāstīt jautros notikumus, ko viņi bija piedzīvojuši kopā ar meiteni. To pašu viņa izdarīja savam sunim Dogam, kurš augšā meitenes istabā klusi smilkstēja un arī savam tētim kurš nespēja pastrādāt ilgojoties pēc savas meitas smiekliem. Dogam un meitenes tētim kļuva jautrāk ap sirdi un viņi vairāk negribēja atcerēties,ko skumju. Viņi par meiteni atcerējās tikai visas labās lietas...

Meitenei apkārt iemirdzējās spožs aplis un viņa pēkšņi atradās prieka pilnā pasaulē, kurā nebija ļaunums,karš un ķildas.Tajā bija tikai prieks, labsirdība un mīlestība. Viņa tur satika savus sen mirušos, kuri viņu iepazīstināja ar šo pasauli. Tajā bija skaisti dārzi ar augļiem,dārzeņiem un citām veltēm un visur virmoja tikai prieks un mīlestība....

Spiežiet + un es ceru,ka jums patika šis raksts!

Manu iepriekšējo rakstu var izlasīt šeit:http://spoki.tvnet.lv/literatura/Stasts-par/789010

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000