Viņa lēnām atsedza seju....
Un tā biju es! Tā meitene psihiatriskajā slimnīcā, atsevišķajā palātā bez lodziņa. Man mute atkārās vaļā un es ejot uz atpakaļu piespiedos pie sienas. Viņa, tas ir, ES, nāca man klāt lēniem soļiem un tad pieskārās man pie rokas. Es iekliedzos.
Pierāvos sēdus augšā no gultas, slapja - galīgi nosvīdusi. Man bija uzmetusies zosāda un tirpas skrēja pār kauliem.
To visu vēl baisāku padarija tas, ka istabā bija nežēlīga tumsa, un neko nevarēja saskatīt. Apmēram kā tajā palātā.
Man slāpa. Es jau cēlos, lai izlīstu no gultas pa visam, līdz ienāca istabā māte bez skaņas, klusa kā pelīte, ieslēdza gaismu. Un, protams, tas mani nežēlīgi pārbiedēja.
- Viss ir kārtībā? - jautāja māte. - Es dzirdēju, ka kliedzi.
- Jā, viss labi. Tikai slikts sapnis.
- Nu labi. Es iešu gulēt. Man rīt uz darbu. Neaizmirsti, ka rīt tev no rīta pakaļ brauc Olivers.
- Aha.
Olivers. Jā - mans vienīgais draugs. Itkā draugs, jo labprātāk viņš ar mani draudzējas un uztur kontaktu, nevis es. Man kaut kā atgrūž tas viss. Zinu, ka citām meitenēm manā vecumā jau ir bijuši puiši, pirmais skūpsts, sekss.... Bet mani tas nemaz nevelk. Nav nekādas vajadzības.
Biju pārāk sakarsusi un nosvīdusi, lai neieietu aukstā dušā.
Tas mani atvēsināja un lika nedaudz nomierināties.
Devos atpakaļ gultā, ar domu, ka rīt satikšu Oliveru, jo nebijām redzējušies kādu laiku.
No rīta mani piecēla mašīnas pīpināšana.
Tas bija Olivers.
Ak Dievs! Es kavēju.
Ieskrējām slepus klasē, nokavējot pirmās desmit minūtes no matemātikas stundas sākuma. Bet kāda starpība - skolotāja nepievērsa uzmanību un matemātika man nekad nav patikusi.
Skanot zvanam, es pēkšņi sarosijos raitāk, un devos uz filozofijas stundu. Tā man likās interesanta. Aizgāju līdz savam skapītim paņemt grāmatas.
Atslēdzu. Paņēmu visu vajadzīgo, turēju visu rokās, jo somu biju aizmirsusi mājās. Slēdzu skapīti ciet, līdz man uzgrūdās kāda meitene virsū.
Savācu grāmatas augšā, aizslēgusi skapīti, uzmetu skatienu meitenei.
Viņa izskatijās kaut kur redzēta. Tas man izrādija lielāku interesi, tāpēc izlēmu sekot viņai.
Līdz ar manu iešanas ātrumu, meitene palielināja savu gaitu. Es sekoju.
Viņa gāja ar muguru un viņas melnie mati aizsedza seju. Gluži kā manējie.
Viņa strauji pagriezās pa kreisi, gluži vai skriešus drāzos atrāk uz priekšu.
Tur bija meiteņu toalete.
Uzmanīgi pavēros apkārt, un viņas te nebija - noteikti, tad viņa bija no kādām kabīnēm. Nejau nu viņa būtu pa logu izlekusi.
Attaisiju pirmo kabīni. Tukša.
Otro... Tukša.
Trešā arī.
Un tad atlika pēdējā kabīne...
Noskanēja zvans. Es to izlikos nedzirdam.
Es lēnām vēru durvis vaļā un.....
