Stāsts #80

Mamma: MELĀNIJ!!!...MELA!
Es:Nu?*iekliedzos nobijoties*
M:Bēdz!
E:No kā?
M:Meitene tev blakus!
E:Nu,eem,em,mamm es viņu zinu , neuztraucies .
M:Ko?Kā?
E:Nū..Viņa būs mana jaunā klasesbiedrene Nadīna un jā.
M:Kā viņa tika šeit?
E:Nu.Akdievs , nu . Caur logu .
M:Uz 2 stāvu?
E:Nu jā.Labi mamm viss ej guli rīt tev darbs .
M:Jā,labi .Atā .
Gulējām tālāk kad pēkšņi jūtu ,ka kāds velk nost segu . Piecēlos .
E:Nadīn*iesmejas* Ko tu dari ?
Nadīna:Tu tik ilgi necēlies , pat tava māsa mani jau ieraudzīja ,bet mēs tā normāli parunājām .
E:Oh , cik tad pulkstens?
N:Nu 13.00 .
E:Akdievs .
Strauji piecēlos sagatavojos , tad ar Nadīnu gājām ēst un tad viņa gāja man izrādīt jauno dzīvessvietu un pat līdz nākamajai skolai . Tad pēkšņi pretī nāk...Raivo!
Es:Raivo čāu!
Raivo klusēja un pavilka mani pie sevis .
Raivo:Kas tu dīvaina esi?
E:Ko?Kāpēc?
R:Tā tak ir Nadīna , nu vismaz viņa tā saka .
E: Nu jā Nadīna , kas tur tāds?
R: Viņa dzīvo kollonijā .
E:Nē , tak nē , viņa pa nakti atnāca pie manis .
R:Tu viņu tā vienkārši ielaidi?
E: Nu...Nē.Viņa iekāpa pa logu .
R: Muļķe! Viņa tak tev var nez ko izdarīt viņu gandrīz izmeta no skolas , jo viņa iedūra ar nazi it kā netīšām savai draudzenei .
E: Ko?
R :Tagad un tūlīt pasaki , ka tev nav laika un ejam prom .
E: Nu ...Nu labi .
Lēnām gāju pie Nadīnas .
E:Nadīn , piedod , man jāiet ar Raivo .
Nadīna: Stulbais jāklis pierunāja ja b*e?
E:Nadīn , kas tev ir nomierinies , vienkārši šoreiz jāiet .
N:Tev viņš patīk?
E:Nu varbūt , labi viss atā .
Aizgāju prom ar Raivo . Raivo uzaicināja pie sevis . Teica , ka neviens nav mājās . Iegājām pie viņa . Viņa māja bija tik perfekta ,tāda pati kā man . Raivo izrādija māju līdz bijām tikuši līdz viņa guļamistabai . Pēkšņi man zvana svešs nummurs , tas pats kas vienreiz rakstīja , Es pacēlu...