Stāsts #40

E:Pagaidi bet,bet...Kā tu zini manu nummuru un ka es vispār pārvākšos?
R:Mana skolotāja ir tavas jaunās mājas bijusī īpašniece ,un man interesēja kas tur ievāksies un tālāk jau pati sapoti.
E:Nu jā,labi es eju kārtot tālāk mantas.Atā.
R:Atā.
Ieliku telefonu kabatā un sāku apdomāties cik jauks zēns īstenībā viņš ir.Bet diez...Kas par pārsteigumu būs pie duvīm.Pēkšņi dzirdēju ka mani sauc.
Mamma:Mela,nāc te tavi draugi atnākuši atsveicināties.
Es:Tiešām*skaļi iekliedzos*
Es skrēju rikšiem pie saviem draugiem.
E:Čāāu mani mīļie.
Visi:Čau Mela.
Mēs visi kārtīgi samīļojāmies parunājām un viņi gāja mājās.
Mamma:Meitiņ,zvana no slimnīcas,braucam pēc Diānas.
E:Jes,beidzot.Braucam,braucam.
Mēs ātri saģērbāmies un ar mammu braucām.Tētis palika mājās ar Teiloru.
Diāna jau gaidīja pie slimnīcas durvīm ar maisiem.
Viņa bija...Viņa bija bāla . Skrēju pie viņas un apķēru.Iečukstēju ausī.
Es:Trakā, ko tu izdarīji .
Diāna:Tā vajadzēja .
Abas samīļojāies vēl stiprāk .
Mamma atveda mūs mājās . Uzreiz teica.
Mamma: Nu kravājat visas mantas, rīt jau pārvācamies . * iesmējās*
Abas ar Diānu:Jes,jes, jes!
Es visu biju sakārtojusi,viss bija kārtībā . Gājām gulēt . Pienāca rīts , spilgtā saule spīdēja man acīs bet negribēju celties , bet Mamma jau sāka .
Mamma: Meitenes , Gvido(tētis) ceļaties , mēs braucam .
Visi bija tik priecīgi . Braucā,braucām .
Mamma:Esam klāt.*pasmaida*
Es izskāpu no mašīnas . Māja bija tik...