Stāsts #21

Es noģērbos,nomazgājos un gāju gultā,kad pēkšņi sāka skanēt daudz dažādu sirēnu pie mūsu mājām....
Es ātri uzvilku halātu un noskrēju lejā pie vecākiem.Mamma un tētis raudāja spaiņiem.
Es:Mamm,tēt,kas noticis ,kas tur ārā notiek?Māām?
Neviens no viņiem neatbildēja...eik
E:Pag,kur Diāna,viņa guļ?*elsoju*
Skrēju pie Diānas lai celtu augšā.Atveru viņas guļamistabas durvis un kliedzu.
E:Diān,Diān celies!
Diānas nebija...
Es raudāju sapratu ka kautkas noticis ar Diānu es skrēju cik vien ātri varēju pie ātrajiem un prasīju.
E:Kas notika?Viņa taču izdzīvos,vai ne?*raudāju cik vien varēju*
Ārsts:Viņa izdzīvos,noteikti izdzīvos,no otrā stāva izlekt nav nekas traģisks.
E:Paga,ko?IZLEKT?Viņa,mana mazā,sīkā,māšele izleca pa logu?
Ā:Acīmredzot jā,jūs esat viņas māsa?Melānija?
E:Jā...Kā jūs zinat manu vārdu?
Ā:Viņas rokā bija saspiesta šī zīmīte,adresēta tieši tev,ņem.
Paņēmu rokās zīmīti un lasīju.
-Sveika māsiņ,jā,es izlecu...Nezinu vai esmu dzīva vai nē,bet man tas bija jāizdara.Kā mācība man.Zini kāpēc es to izdarīju?Es...Es esmu zagle,pīpmane un vienkārši šausmīgs cilvēks. Atceries Zandu? Manu klasesbiedreni.Viņa bija mans sliktais piemērs.Mēs abas gājām pīpēt,viņa man mācīja,mēs abas gājām zagt alkoholu mazajos veikalos.Man tas bija jāizdara,ja esmu dzīva,tagad vismaz varbut atjēgšos.Ja mirusi,tad man vienkārši nebija lemts būt šeit.Nesaki neko lūdzu mammai un tētim.Es tev uzticos māsiņ. Melānijai no Diānas.-
Es biju šokā.Mazā mīļā Diāniņa , pīpēja,dzēra un zaga?Nē,tam es neticu. Pēkšņi pie manām kājām nosēdās mamma un raudādama teica...