Stāstiņš par Rausīti - tīņu romāns. 13. daļa6

Es pamodos agrāk kā parasti. Man blakus uz spilvena joprojām gulēja Dinijas dāvinātais gurķis, kuram es iekodu sānā, paņemot mutē diezgan lielu gabalu no tā. Nozumēja mana samsuka. Nekavējoties paķēru to no galda.
- Labrīt, manu Rausīt. Piedod, ka neatbildēju uz ziņu. Vakar nebija laika sēdēt pie telefona, es plānoju savu dzimšanas dienas ballīti.
- Čau, Kainuci! Kad Tu svinēsi?
- Nakamsestdien. Pie manis nevar, tāpēc nāksies pie Loilas, jo viņai ir liela māja un vecāku arī nebūs.
- Forši. Es nezinu, vai varēšu, jo mani vecāki brauc prom. Un Dinija (mana māsīca), iespējams neļaus iet.
- Mhhh, Tu nemaz neesi ieaicināts.
- Ko? Es domāju, ka mēs esam kopā. Kaina, kas notiek?
- Tāds nūbs. Es tak jokoju. Muļķītis. Tu zini, kur dzīvo Loila?
- Jā.
- Parunā ar savu māsīcu. Gan jau viņa nav sēne.
- Viņa ir cilvēks tā kā.
- Aghāc. Labi, Rausīt. Tiekamies pirmdien skolā, labi? Varbūt es vēlāk uzrakstīšu.
- Labi, atā, Kaina!
- Atā. Bučas!
Ak vai, tas būs mans pirmais tusiņš. Tur būs jādzer? Ja nu man negaršo alkohols? Vienīgais alkoholiskais dzēriens, ko biju garšojis, bija vīns baznīcā. Man noteikti būs jāparunā ar Diniju. Galu galā es biju viņas vienīgais brālēns. Tāpēc arī mīļākais.
Es apģērbos un izgāju no istabas. Klusums. Pēkšņi es izdzirdu klusu vaidu. Mhhh. Es ieklausījos. Vēl viens. Mhhh. Es nespēju saprast, no kurienes tas nāk. Skaļāks. MHHH. Es apstājos pie Dinijas istabas durvīm un pieklauvēju. Klusums. Un tad es izdzirdu rosīšanos viņas istabā. Viņa pavēra durvis. Dinijas mati bija izspūruši un seja piesarkusi.
- Dinija, Tu esi slima?
- Nē, nē. Es...trenējos. Taisīju pietupienus un presītes.
- Ā, nu labi.
Es pamanīju gurķi zem viņas gultas spilvena.
- Vēl viens gurķis priekš manis? Paldies Tev!
Es viegliņām pagrūdu Diniju malā un paķēru gurķi un nokodu tam galu. Diezgan dīvaina garša. Varbūt interesanta šķirne.
- Rausīt, nē!, Dinija iesaucās.
- Khāpfēc nē?, es pilnu muti nošļupstēju.
- Jo...tas bija vēlākam., viņa kautrīgi pavērās uz grīdu.
Es sajutos slikti, jo laikam biju izbojājis parsteigumu. Nu nekas. Gan jau viņai ir vēl sagatavots priekš manis.
- Rausīt, ej lejā un uztaisi man tēju. Es te beigšu un pārģērbšos. Drīz būšu.
Es nogāju lejā uz virtuvi un uzliku tējkannu. Pie ledusskapja bija piesprausta zīmīte. "Dristap, klausi Diniju. Mēs būsim pēc diviem mēnešiem. Mīlam Tevi.". Un tas bija viss? Viņi man pat nepateica, ka brauks prom. Lai gan - pēc vakardienas notikumiem es sapratu, ka viņi diži nevēlējās mani redzēt. Un varbūt arī labāk, ka tā. Būtu vēl dabūjis ar mietu, un to es nebūt nevēlējos. Es saņurcīju zīmīti un izmetu miskastē. Dinijas kafija jau kūpēja uz galda, un mana tējas krūze tai blakām. Dinija dipināja lejā pa kāpnēm. Viņa aizķērās aiz pakāpiena un garšļaukus nokrita uz grīdas.
- Jobans motors, nop*isos uz flīzēm., viņa iekunkstējās un veikli pielēca kājās. Es viegli ieķiķinājos par to, kā viņa lamājas savā smalkajā balstiņā.
- Dinija, nav labi lamāties, Jēzum nepatīk.
- Rausīt, sarunājam, ka Tu nepiemini to čali manā klātbūtnē, labi? Mums būs jāparunā par to, ka tās ir tikai pasakas.
- Bet, Dinija...
- Nekādu "bet Dinija". Tev jāklausa mani. Es Tevi pieskatu. Tagad stāsti, kas jauns. Kā pa skolu?
Es viņai izstāstīju visu. Sākot no tā, kā Laila pazaudēja nevainību, beidzot ar Kainu. Viņa uzmanīgi klausījās un izjautāja mani. Man sen vajadzēja kādu cilvēku, ar ko parunāt par šādām lietām. Man bija Ritards, bet viņš mani bieži izsmēja. Dinija nebija tāda. Viņa patiešām bija ieinteresēta. Mēs kādu laiku klusējām, līdz pie durvīm atskanēja zvans.
Kas tur varētu būt? Dinija pierausās kājās un atvēra durvis.
- Labdien, es esmu inspektors Aivars Iepūtnis. Vai es varētu parunāt ar Dristapu Žagatu? Dinija pavēra durvis un inspektors Iepūtnis ienāca virtuvē.