1.Pienāca tā diena, kad beidzot viņa ieraudzīs zēnu, kuru jau bija iztēlojusies tik daudz reizes,bet vienmēr nepilnīgi. Viņai trīcēja rokas un sirsniņa arī. Viņa nezināju, kur lai liekas no uztraukuma un tik liela prieka. Šī diena bija ļoti svarīga..
Zēns piecēlās ļoti agri, jo nespēja gulēt. šodien tak beidzot satiks, tas nebūs tik viegli. Tas nav paņemt uz uzrakstīt ziņu, viss būs pa īstam. Viņš baidījās, ka nepatiks meitenei. Bet viņam tas bija jāizdara, viņam bija jāierauga viņa dzīvē.. Zēns neprātoja, ko vilkt. Vienkārši bija viņš pats, ierastajos šortos, T-kreklā un vasaras čībās. Ko gan vairāk vajag ?
Meitenei tomēr vajadzēja atstāt iespaidu, labu iespaidu, tāpēc pucējās ne pa jokam.Tas viss viņai aizņēma visu rītu, bet galu galā tas bija to vērts.
Viņu, protams, turpināja čatot caur sms, pat tad, kad viņš jau bija ceļā. Viņš nedzīvota tik tālu no viņas, bet brauciens likās mūžīgs. Viņš bija pārdomājis, ko teikt un kā rīkoties. dot buču sākumā vai tikai sasveicināties un gaidīt, ko darīs viņa? Viņš bija pajucis un nezināja, ko darīt. Viņš bija pavisam tuvu un uzrakstīja viņai pēdējo ziņu -`Esmu tuvu, nāc pretī.`
Meitene saņēma ziņu, bet nespēja piecelties. Viņš ir klāt..patiešām ir šeit..Saņēmās, pēdējo reizi ieskatījās spogulī, visam bija jābūt ideāli..arī viņai! viņa sev teica `Tikai nebaidies, viņš ir tikai zēns`. nē, viņa tā nemaz nedomāja, viņš bija kas vairāk..
TAS NOTIEK! Tur Viņš ir, pavisam parasts zēns, bet viņai tik īpašs, ka neko nespēj pateikt, balss trīc, bet izspieda vārdu `Sveiks` un bez domāšanas apskāva viņu, cieši, cieši. Viņa sajuta viņu tik tuvu, tas bija to vērts.!
Zēns apjucis pamanīja viņu, maza auguma meitene, ar smaidu sejā lēni nāca viņam pretī, līdz brīdim,kad beidzot bija pavisam tuvu. zēns klusēja, jo jau bija apskauts.Viņš apstulba un vēlējās iedot to buču, bet nepaspēja. Viņš cerēja, ka meitene šo mēģinājumu nebija pamanījusi. Kaut kā nedomājot viņi bija jua sadevušies rokās un devās kopā tālāk.
Viņš kļūdījās, meitene bija sapratusi, ka zēns vēlējās noskūpstīt, bet viņa sabijās un apskāva zēnu vēl vienu reizi. Vuiņa apjuka, nezināja, ko tagad zēns domā. Ceru,ka tas neko nesabojās...viņa pamanīja kā zēna roka satver viņas roku un vairs nelaiž vaļā. Viņai patika atrasties viņam blakus..
.Viņai patika viņš..Viņam ļoti patika viņa.
2.Kādu pus gadu iepriekš iepazinu vienu meiteni.
Es viņai iepatikos, bet es neesmu no tajiem tipiņiem, kas draudzējas ar kuru katru gaļas gabalu ar krūtīm un vagīnu.
Tāpēc iemetu testa režīmā, vēroju viņu, izvērtēju viņas plusus un mīnusus, bet nekad nebiju īsti skaidrs ka viņa ir tieši tā, ko man vajag.
Dažas dienas viņa bija ideālākais kompanjons, bet atkal citās bija pats sātana sūtnis.(tas retāk)
Kad viņa man pietuvojās es izvairijos - tēlojot, ka itkā nesaprotu, tā sakot - neuzkrītoši izvairījos.
Viņa ir ļoti interesanta un pēdējās 3 dienas man ar viņu gāja vienkārši ideāli.
3. dienas vakarā mani mocīja bezmiegs, tādos brīžos es daudz domāju, par visu un šī visa nakts tikai atveltīta domām par viņu.
Es sadrošojos un biju gatavs būt kopā ar viņu.
Mums bija jau sarunāts, ka abi iesim uz vienu klubu.
Es nezinu, iespējams viņai apnika mana uzspēlētā vienaldzība (testa režīms) un viņa norāvās no ķēdes, bija vienkārši cūka tovakar plus vēl kārās visiem kaklā jo tādejādi laikam gribēja man ieriebt.
Manas domas krasi mainījās par viņu, jo laikam viņas sabiedrība agrāk bija samākslota.
Tovakar piegāju viņai klāt un izstāstīju to, ka viņa man patika, un visu šo laiku tikai pētīju viņas personību, bet nu lai aizmirst visu, kas bijis.
To izdzirdot viņa mani pagrūda.
Mēs atradāmies kluba balkonā, es pārvēlos pāri margai un nokritu lejā.
Tagad esmu 19 gadīgs puisis ar salauztu sirdi un mugurkaulu - ratiņkrēslā.
Slimnīcā redzēju viņu ar noraudātām acīm, bet teicu ārstiem lai viņu pie manis iekšā neielaiž un caur logu skatījāmies viens otram acīs, viņa raudāja ļoti stipri.
Pēc stundas es dzirdēju rosību slimnīcā, domāju ka kādam palicis slikti, bet uz nestuvēm ieveda iekšā viņu, viņa bija nolēkusi no slimnīcas jumta.
Viņa neizdzīvoja.
Atrada tikai zīmīti, kurā bija rakstīts.
"Esmu to pelnījusi, esmu sabojājusi tev visu dzīvi, tu biji puisis, kurš pret mani izturējās ar cieņu un palīdzēji man kā neviens cits, bet es biju pārāk dusmīga par tavu vienaldzīgo attieksmi pret mani, ka piedzēros un pāršāvu pāri strīpai, bet lai nesabojātu tavu dzīvi vēl vairāk es aizeju no tavas un pārējo dzīvēm.''
3. Reiz nopietni slimu vīrieti ieveda slimnīcas palātā, kurā atradās otrs slimnieks, kas gulēja gultā pie loga. Kad abi iedraudzējās, vīrietis, kurš gulēja pie loga mēdza skatīties pa to ārā un pēc tam dažas turpmākās stundas iepriecēt pie gultas piekalto istabas biedru, dzīvīgi attēlojot pasauli ārpusē. Dažas dienas viņš aprakstīja, cik skaisti ir koki parkā iepretīm slimnīcai un kā lapas dejo vējā. Citas dienas viņš izklaidēja savu draugu, sīki atstāstot to, ko darīja cilvēki, kad gāja garām slimnīcai. Tomēr, laikam aizritot, pie gultas piekaltais vīrs kļuva īgns, ka pats nespēj novērot tos brīnumus, kurus viņa draugs aprakstīja. Galu galā viņš sāka pret draugu izjust nepatiku un vēlāk par stipri ienīst.Kādu nakti pie loga guļošais pacients īpaši spēcīgas klepus lēkmes laikā pārstāja elpot. Otrs vīrs nepiespieda trauksmes pogu pēc palīdzības, bet gan izvēlējās nedarīt neko. Nākamajā rītā paciets, kurš savam draugam bija sagādājis tik daudz laimīgu brīžu, sīki atstāstot pa logu redzamos skatus, tika pasludināts par mirušu un izvests no palātas. Otrs vīrs steidzīgi izteica lūgumu, lai viņa gultu novieto pie loga – lūgumu, kuru slimnieku kopēja arī izpildīja. Bet, kad viņs paraudzījās āra pa logu, atklājās kaut kas tāds, kas lika viņam nodrebēt: logam pretī atradās… kaila ķieģeļu siena.
4. "Man kaimiņos dzīvoja kāda vecenīte, kurai pirms 5 gadiem nomira vīrs un divus gadus atpakaļ autoavārijā gāja bojā meita ar savu vīru un abiem mazbērniņiem.
....Kad atgriezos no skolas, pie durvīm bija ar roku rakstīta zīmīte "Pazaudēju 100 rubļus, tas, kurš atradīs, lūdzu, atnesiet uz 76. dzīvokli, pensija maza, maizi nopirkt nevaru". 76. dzīvoklī dzīvoja tā vecenīte. es izņēmu no maka 100 rubļus un devos uz piekto stāvu. Kad vecenītei atdevu naudu, viņa sāka raudāt "Tu esi divpadsmitais cilvēks, kurš man atnesis naudiņu. paldies." es pasmaidīju un devos uz liftu, bet māmuļa ierunājās:"Meitiņ, noņem, lūdzu, paziņojumu no durvīm, es to nerakstīju". viņa stāvēja un raudāja. Labsirdība un līdzjūtība dod man cerību. Šis stāsts aizķēra Tavu sirdi? Atstāj sirsniņā un pastāsti draugiem!"
5. Reiz kāds 10 gadīgs zēns gribēja iemācīties džudo par spīti tam, ka bija zaudējis kreiso roku briesmīgā autoavārijā. Zēns uzsāka mācību ar kādu vecu japāņu džudo meistaru. Zēnam veicās labi, tāpēc viņš nespēja saprast, kāpēc, pēc trīs mēnešu ilgiem treniņiem, treneris zēnam bija iemācījis tikai vienu kustību.
„Sensej (skolotāj – japāņu v.),” zēns beidzot teica. „Vai tad man nav jāiemācās vairāk kustību?” „Šī ir vienīgā kustība, ko tu zini, taču tā arī ir vienīgā, kura tev būs nepieciešama.” Sensejs atbildēja. Īsti nesaprazdams, taču ticēdams savam skolotājam, zēns turpināja trenēties.
Pēc vairākiem mēnešiem sensejs aizveda zēnu uz viņa pirmo turnīru. Pašam par pārsteigumu, zēns viegli uzvarēja pirmās divas cīņas. Trešā cīņa bija nedaudz grūtāka, taču pēc kāda laika viņa pretinieks kļuva nepacietīgs un uzvilcies; zēns izveicīgi izmantoja savu vienīgo kustību un uzvarēja cīņu. Vēljoprojām pārsteigts par savu veiksmi, zēns nokļuva finālā. Šoreiz viņa pretinieks bija lielāks, spēcīgāks un vairāk pieredzējis. Kādu brīdi izskatījās, ka viņš zēnu pieveiks.
Noraizējies, ka zēns varētu tikt ievainots, tiesnesis izsauca pārtraukumu. Viņš gatavojās pielikt punktu cīņai, taču sensejs iejaucās: „Nē,” sensejs uzstāja, „Ļauj viņam turpināt.” Drīz pēc tam cīņa atsākās un viņa pretinieks izdarīja kritisku kļūdu: viņš kļuva neuzmanīgs. Tieši tajā brīdī zēns izmantoja savu kustību, lai uzbruktu. Zēns uzvarēja cīņu un visu turnīru. Viņš bija čempions. Ceļā uz mājām, zēns un sensejs pārrunāja katru cīņu un katru kustību. Tad zēns saņēmās un pajautāja sensejam to, kas patiesībā bija viņa prātā:
„Sensej, kā tas nākas, ka es uzvarēju turnīru tikai ar vienu kustību?”
„Tu uzvarēji divu iemeslu dēļ,” sensejs atbildēja. „Pirmkārt, tu apguvi vienu no visgrūtākajām kustībām džudo. Un, otrkārt, vienīgā aizsardzība pret šo kustību ir, ka pretinieks sagrābj tavu kreiso roku.” Zēna lielākā vājība bija kļuvusi par viņa lielāko spēku.
6. Ir tik daudzi cilvēki manā vecumā, kuri saka, ka viņu dzīvei vairs nav jēga, ka viņi nemīl ne sevi, ne savu dzīvi, ka tā ir neizdevusies, bezjēdzīga, ka viņi ir neglīti, par resnu, par tievu, par garu, par īsu, ka viņu mati nav tādi, kādus viņi vēlās, ka mamma neiedeva pietiekami daudz naudu un tā tālāk. Nu kāds šitam sakars.? Tev vēl visa dzīve priekšā, pagaidām Tev jāuztraucas par to, kā Tu beigsi skolu, nevis par to, kā Tu iepazīsies ar puisi / meiteni un pārgulēsi. Tik daudzi manā vecumā sadomājas visādas sliktas domas un sāk graizīt vēnas vai nodzerās un jau domā par pašnāvību. Un jēga no tā.? Tu piedzeries, pēc tam mocies ar pohām, dzērumā vēl sastrādā sūdus un sarunā visādas muļķības, par kurām pēc tam nākas atbildēt, un pēc pāris dienām viss ir tā pat, kā bija pirms Tu piedzēries. Tu sagraizi vēnas, Tev uz rokām paliek rētas, pušumi. Un ja Tevi vēl pieķer vecāki vai draugi, rodas miljoniem jautājumu, pārpratumu un strīdu. Un pēc tam atkal viss ir tā, kā bija pirms tam, kad Tu graizījies. Viss paliek pat vēl sliktāk. Tu plāno pašnāvību. Tev ir 14 gadi, bet Tu plāno faking pašnāvību.?! Padomā, cik daudzi Tevi mīl, cik daudziem Tu esi svarīgs, cik daudzi pārdzīvotu, ja Tu nomirtu. Taču izbaudi dzīvi, priecājies par to, kas Tev ir, nevis skumsti par to, kas Tev nav. Tava dzīve vēl nav īsti sākusies. Šis ir tikai sākums. Smaidi.!
