Negribejās daudz tulkot tādēļ šoreiz tikai 5 stāstiņi, bet kas to lai zin varbūt uztaisīšu arī 2. daļu.
Jauku lasīšanu!!!
Meitene un puisis tukseneša apvidū traucās pa šoseju ar motociklu ātrāk par 100 jūdzēm stundā.
Meitene: Brauc lēnāk, mēs braucam pārāk ātri! Es baidos!
Puisis: Neuztraucies, es zinu, ko daru, izbaudi jautrību, labi?
Meitene: Nē, lūdzu apstājies, esmu patiešam nobijusies!
Puisis: Tad pasaki, ka mīli mani!
Meitene: Es tevi mīlu ! Tagad lūdzu pibremzē!
Puisis: Apskauj mani!
Meitene: *Apskauj*
Puisis: Vai tu vari man palīdzēt? Noņem manu aizsargķiveri un uzliec to sev!
Meitene: *Uzliek*
Nākamās dienas avīzē…
Motociklists ietriecies tiesas ēkā. Atrasti divi cilvēki, diemžēl, tikai viens izdzīvojis.
Patiesība…
Pusceļā puisis saprata, ka ir saplīsušas bremzes. Bet viņš nevēlējās, lai meitene par to uzzina. Viņš vēlējās, lai meitene viņam pēdējo reizi pasaka, ka viņu mīl un apskauj viņu pēdējo reizi. Tad viņš meitenei lika uzvilkt viņa aizsargķiveri, ja nē viņa ietu bojā.
Tā ir patiesa mīlestība.
Viņš stāvēja uz tilta un lūkojās straujajā ūdenī. Viņam viss bija apnicis un noriebies. Kaut bija jauns, viņš dzīvei nesaskatīja nekādas jēgas. Viņš bija nolēmis šeit to visu izbeigt un pārtraukt bezjēdzīgo dzīvi. Viņš lūkojās ūdenī, un viņa pleci saspringa. Viņš vēlējās uz šī tilta sadedzināt «visus tiltus», bet pēkšņi saklausīja: «Labvakar!». Pārsteigts viņš pagriezās un ieraudzīja nepazīstamu vīrieti. Vīrietis lūdza, lai viņš atdod naudu, jo viņam taču vairāk to nevajadzēs. Apjukumā viņš sāka taustīties pa kabatām, lai atrastu maku. Vīrietis, kurš iztraucēja viņa nodomu, sāka stāstīt par bāreņiem, kas dzīvojot tepat netālu, lai viņš aiznesot naudu tiem.
Un viņš pat nesaprata, kā bija piekritis, bet attapās, ejot pie bāreņiem. Viņš aizies, atdos naudu un noteikti atgriezīsies uz tilta.
Jo vairāk viņš attālinājās no tilta, jo staltāk izslējās, solis palika stingrāks, un notirpušie pirksti spēcīgi turēja laikraksta gabaliņu, uz kura bija rakstīta bāreņu adrese. Bāreņu, kuriem viņa nauda būs pēdējais glābiņš un izredzes.
Un, atradis bāreņus, iedevis tiem naudu, saprata, ka vairs uz tilta neatgriezīsies nekad, jo viņš kādam ir vajadzīgs. Tāda arī ir dzīves jēga – kalpot citiem.
Reiz dzīvoja divi mūki vientuļnieki, katrs savā alā. Pie viena nāca ļoti daudz cilvēku pēc padoma, kliedēt šaubas, garīgās palīdzības un citu iemeslu vadīti. Cilvēki viņu dēvēja par gudro un gaišreģi. Viņš visus uzklausīja, uzmundrināja un apdāvināja ar dāvanām, kuras cilvēki viņam nesa, un sauca sevi par grēcinieku.
Blakus alā dzīvoja kāds mūks, kas bija maldīgs savās domās, iedomīgs, lepns un apskauda gudro mūku. Pie skaudīgā neviens pēc padoma un palīdzības nenāca. Viņam neko nejautāja un nelūdza.
Skaudīgais nolēma izjokot un pasmieties par kaimiņu. Viņš noķēra taureni un, to rokās turēdams, devās pie otra mūka vientuļnieka. Viņš teica: «Tu taču esi gaišreģis, saki, vai tauriņš, kas man rokās, ir dzīvs vai miris?»
Viņa aprēķins un plāns bija tāds, – ja gaišredzīgais teiks, ka dzīvs, tad viņš tauriņu saspiedīs un gaišreģim nebūs taisnība, bet, ja tas teiks, ka nedzīvs, tad viņš pavērs rokas un tauriņš aizlidos. Atbildi, kā gribi, vienalga, nekas nesanāks. Un cilvēki, to uzzinājuši, nāks arī pie viņa pēc padoma.
Bet notika citādi. Gaišredzīgais mūks, pielūdzis Dievu, atbildēja: “Viss ir tavās rokās. Kā darīsi, tā būs.”
Kādu dienu, pie vientuļas sievietes durvīm, kāds ļoti uzstājīgi klauvēja. Kad viņa atvēra durvis, ieraudzīja stāvam vīrieti.
- Labdien! Vai jūs varētu man iedot nedaudz naudas?
- Kāpēc man jums būtu jādod nauda? – jautāja sieviete.
- Kaut vai tāpēc vien, ka man nav vienas rokas.
- Labi, es jums iedošu naudu, tikai jums ir jāpārnes visi ķieģeļi no pagalma uz māju.
- Un kā es to izdarīšu? Man taču nav vienas rokas!
Sieviete demonstratīvi aizlika vienu roku aiz muguras, piegāja pie ķieģeļu kaudzes, paņēma vienu un ienesa to mājā. Vīrietis visu dienu nēsāja ķieģeļus un, kad darbs bija pabeigts, sieviete ar viņam samaksāja naudu.
Pagāja gadi un atkal pie sievietes durvīm kāds klauvēja. Kad viņa atvēra durvis ieraudzīja ļoti labi ģērbtu kungu, ar kalpiem, aiz kuriem stāvēja vesela rinda ar dārgiem auto. Svešinieks sniedza biezu paciņu ar naudu un teica:
- Lūdzu, ņemiet, tā ir jūsu nauda!
- Par kādiem nopelniem? – vaicāja sieviete.
- Dažus gadus atpakaļ jūs likāt man noticēt sev un saviem spēkiem!
Tikai tad sieviete pamanīja, ka viņam nav vienas rokas. Viņa paskatījās vīrieša acīs un teica:
- Paņemiet to naudu un atdodiet tam, kam nav abu roku.
Kamēr vīrietis pulēja savu mašīnu, viņa 4 gadus vecais dēls paņēma akmeni un ievilka švīkas mašīnas sānā. Dusmās vīrietis paņēma dēlēna roku un sita pa to vairākas reizes, neaptverot, ka sit ar uzgriežņa atslēgu.
Slimnīcā zēnam nācās zaudēt pirkstus, sakarā ar neskaitāmajiem lūzumiem.
Kad bērns ieraudzīja savu tēvu, ar sāpju pilnām acīm viņš jautāja: “Tēt, kad mani pirkstiņi ataugs?”
Vīrietis bija tik sāpināts, ka nespēja parunāt. Viņš aizgāja atpakaļ uz savu mašīnu un nikni to spārdīja vairākas reizes. Sašutis pats par savu rīcību…, sēžot mašīnā viņš skatījās uz ievilktajām švīkām. Dēlēns bija uzrakstījis: “Mīlu tevi tēti!”
Nākošajā dienā vīrietis izdarīja pašnāvību.”
Dusmām un Mīlestībai nav ierobežojumu. Izvēlies pēdējo, lai iegūtu skaistu, mīļu dzīvi, un atceries šo: Lietas ir, lai tās lietotu un cilvēki, lai tos mīlētu. Šodienas pasaules problēma ir, ka cilvēki tiek lietoti un lietas mīlētas.
