http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-pirkstiem-5/756185
Jau kā pirms stundas mēs bijām izkļuvuši ārā no tā cietokšņa, un tagad es sēdēju melna džipa aizmugurē, un izlikos, ka guļu. Šis viss piederēja pie mana plāna. Noteikti, ka viņi kaut kur apstāsies, un izies abi kopā ārā. Un kamēr viņi būs ārā, es pa kluso izlavīšos ārā un aizbēgšu prom no viņiem.
Mans plāns bija ideāls līdz vienam, bet. Jo mana māte spēja sajust vai esmu nomodā vai neesmu, un ja to spēja sajust, tad noteikti zināja par manu nodomu. Tagad vienīgais ko es varēju darīt bija centsties paslēpt visas iezīmes, ka neguļu, man tas ne pārāk sanāca, jo ik pa laikam uz manas sejas uzausa smaids par to, ka esmu ārā. Manu brīvību vien šķīra šie divi cilvēki, un mašīna.
„Mums drīz degviela beigsies, un nākošajā uzpildes stacijā, es piestāšu.”Ričards, kā uz burvja mājiena to ieminējās mātei, un es atplauku vēl lielākā smaidā.
„Jā protams, man arī ir jānopērk ūdens.”māte klusu nomurmināja, un turpināja lūkoties pa logu.
Viņa šķita noskumusi, viss līdz šim bija noticis pēc viņas plāna, bet viņa baidījās no tā ka katru brīdi tas varētu mainīties.
Tas, ka viņa baidījās mani nemaz neiepriecināja, jo tad viņa noteikti, ka pieskatīs mani. Bet domāju, ja Ričards būs prom, es spēšu aizmēgt no mātes. Pašreiz viņa bija pilna ar skumjām, kas deva man pamatu zem kājām.
Sajutu kā mašīna lēnām griežas pa labi, un es līgojoties līdzi mašīnai atsitu galvu pret logu. Nemanāmi pieliku roku priekšā mutei, lai apturētu sāpju kliedzienu, un tad jau pēc mirkļa mašīna strauji apstājās.
„Labi, tu vari iepildīt degvielu, tik mēr, kamēr viņa vēl guļ. Es aiziešu nopirkt ūdeni.”māte ikdienišķā balsī to noteica, un tad atvērās vaļā abas mašīnas durvis, un kopā arī aizcirtās ciet.
Tagad mašīnā biju palikusi viena pati. Lēnām un mierīgi atvēru vaļā acis, lai aplūkotu apkārtni.
Jā, mašīnā biju palikusi viena pati, un kā par laimi aizmugurē mašīnas logi bija tonēti, tādēļ slikti no ārpuses varēja redzēt, kas notiek iekšā. Ar lēnām kustībām pieliecu rokas un atsprādzējos vaļā. Tad vēl lēnākām kustībām pagriezu galvu uz loga pusi, lai redzētu, kas tur notiek.
Ričards lēnā garā pildīja degvielu, un noteikti, ka nebija gatavs, lai pēkšņi iztrūcies skrietu. Viņa prātu nodarbināja citas domas, un tās bija par turpmāko nākotni, kas viņa prāt nebija pārāk rožaina.
Pēkšņi pamanīju kustību pie veikala, un tagad man bija jāizlemj ātri. Vai nu es tagad skriešu, vai arī visu mūžu nožēlošu, ka paliku sēdēdama mašīnā.
Beidzot ar straujām kustībām atsitu vaļā durvis, un pa tām izlēcu ārā. Tad sāku vienkārši skriet uz priekšu. Tā, kā tajā cietumā es netiku saudzēta mani nesagādāja grūtības skriet ātri. Es biju jau pieradusi skriet.
Tad no aizmugures izskanēja skaļš, dobjš sauciens, un pēc tam sekoja soļi.
malacīte