Starp pirkstiem. 327

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-pirkstiem-31/766928

„Ko tik ātri ieradies?”Rafaels iztrūcināja ieslīgušo klusumu.

Biju viņam par to pateicīga, jo man no bailēm sāka svīsts rokas, tādēļ, tās aizliku aiz muguras, un turpināju pretim mātei smaidīt.

„Vai es jums kaut ko iztraucēju?”māte pārmetošā balsī vaicāja un tad iesmējās.

Es atbildēju viņas smiekliem, bet tie sanāca ļoti saraustīti, un vienu momentu Rafaels uz mani nosodoši paskatījās, bet tad atpakaļ piekala savas acis pie manas mātes.

„Nē, mums pat bija pārlieku garlaicīgi. Bet vai tad tev nebija jāstrādā?”Rafaels nosvērti teica, un satvēra manas mātes roku.

Viņa mazliet pārsteigti paskatījās uz viņu, un tad atplauka viņas sejā smaids. Šis smaids man atgādināja bērnību, kad ar māti labi pavadīju laiku. Mums bija jautri, un šādos mirkļos viņai parādījās šāds smaids. Iespējams, ka viņa mīlēja Rafaelu, tikai negribēja man to izradīt, lai es ciestu.

„Bija, bet es paņēmu vakar pusi brīvu. Vēlējos ar jums pavadīt laiku. Mēs pat šodien varētu doties, kādā izbraukumā, piemēram uz jūru.”māte priecīgā balsī iesaucās, un mēs ar Rafaelu nobālējām.

Tas nu mūsu plānos galīgi neietilpa.

„Es nevaru…e…man sāp galva!”nopurpinot izdomāju viss nejēdzīgāko atrunu, un slepus pašķielēju uz Rafaelu, kurš šķita aizdomājies.

„Nu beidz, es iedošu tev pretsāpju tabletes. Es gribu ar jums pavadīt laiku, un domāju, ka Rafaels arī grib aizbraukt uz jūru! Vai ne, Rafael?”māte jautājoši uzlūkoja Rafaelu.

„Jā, labi! Mums visiem derētu izvēdināt galvas!”Rafaels novilka, un ar smaidu paskatījās uz manis.

Tad jau laikam viss mūsu plāns ir atliks uz citu dienu. Nikni nopūtos.

„Jauki, es tev iedošu, kādas savas pludmales kurpes, un tad jau mēs varēsim doties!”māte laimīgi noteica, un atlaidusi Rafaela rokas devās ārā no virtuves.

Kad viņa bija izgājusi es nikni palūrēju uz Rafaelu, un čukstus sacīju:

„Ko tas nozīmē? Mums šodien tas bija jāpabeidz!”

„Mierīgi, arī ir citas dienas.”viņš pa visam vienkārši to paskaidroja un devās pa pēdām manai mātei.

Tad pēc brīža viņi abi kopā iesoļoja virtuvē un māte man pasniedza smilškrāsas pludmales kurpes. Pie sevis nomurminot paldies, es pasniedzos pēc kurpēm un uzmaucu tās virsū. Pēc tam dusmīgi stampājot es sekoju līdzi Rafaelam un savai mātei, kas priecīgi sadevušies rociņās devās uz mašīnas pusi.



Skatoties uz viņiem man galvā ienesās doma. Varbūt Rafaels nemaz nebija manā pusē. Iespējams, ka viņš tikai tēloja, lai pēc tam pateiktu mātei, kurā pusē es esmu. Bet man šķita, ka viņš ir manā pusē! Kāpēc pēdējā laikā es vairs nespēju sev uzticēties?