http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-pirkstiem-29/766134
Kāds kratīja nemierīgi manus plecus, un es gurdi atvēru vaļā acis. Priekšā man stāvēja māte un viņa smaidīja kā rīta saulīte. Tik viltotu smaidu, kāds bija uz viņas sejas, es sen nebiju redzējusi, bet vienalga es atsmaidīju viņai atpakaļ.
„Tu nu gan ilgi guli! Bet tas nekas. Es došos strādāt, un tik mēr tevi pieskatīs man draugs. Varēsiet tuvāk iepazīties!”viņa pavēstīja, un pie sevis klusumā ieķiķinājās.
„Piedod, par to, ko es vakardien sarunāju. Tas bija tikai dusmu lēkmēs ietekmē.”atceroties vakardienas sarunu es noteicu.
Ne kā puisis teica, lai izturos pret viņu jauki, un to arī darīšu, līdz viņa beidzot pazudīs no šīs pasaules.
Māte mazliet bija pārsteigta, par manu atvainošanos, bet centās ārēji neizrādīt. Pie tam viņa nedrīkstēja arī izrādīt to, ka viņa priecājās, ka vakardienas notikušais mani tā ietekmēja, bet arī to viņa izrādīja. Viņa vairs neslēpa savas jūtas, kas man lika aizdomāties.
„Es tevi saprotu. Pēc tā ko tu esi piedzīvojusi, domāju, ka neviens cits savādāk nerīkotos. Bet man nu gan ir jādodas, ja vēlēsies ar mani aprunāties, tad mājās būšu vakarā.”māte saspringti noteica, un stīvi izgāja ārā no Ričarda istabas.
Kad māte izgāja ārā no istabas, es noņēmu no savas sejas smaidu, un sapratu, ka biju aizmigusi pie atvērtas klades. Cerams, ka māte nepamanīja, kas tā par kladi ir. Bet laikam tas vairāk nebūtu būtiski vai viņa zina, kas tā ir par kladi vai nē, jo tā pat to vakardien pa nakti biju pabeigusi lasīt.
Neko daudz jaunu klade man neatklāja, tikai sapratu, kāpēc vienu dienu no manas dzīves izzuda Emīls. Tas notika tādēļ, ka Ričards bija ļoti baidījies, ka es varētu iemīlēties Emīla, un viņš manī. Viņš bija nogalinājis vienu meiteni, kas man bija līdzīga, un to aiznesis uz manu istabu, kur parasti pavadīju laiku, kad biju viena.
Pēc tam parādījis Emīlam manu, it kā, līķi, un aizsūtījis viņu pa visam prom, lai neuzmina patiesību par manu īsto likteni, un ka es joprojām esmu dzīva.
Un tas arī bija viss, ko klade man jaunu pavēstīja. Tajā nebija ne grama par māti rakstīts, ne par viņas nodomiem saistībā ar mani.
Ar vieglu rokas kustību es aizvēru ciet kladi, un paliku to zem spilvena, lai neviens to pamanot nesavāc. Tas, ka es ienīdu šo kladi, nenozīmēja, ka vēlos no tās šķirties. Lasot kladi, biju sapratusi, ka šīs atmiņas ir spēlējušas lielu nozīmi manā dzīvē, un ja es viņas neatcerēšos, tad arī neatcerēšos cik ļauna ir bijusi mana māte. Viņa arī bija viena no cilvēkiem, kurus es ienīdu ar visu savu ķermeni.
Pēkšņi manas durvis atvērās pa jaunam, un pa tām izspraucās puisis.
„Labrīt, šodien mums ir daudz darāmā. Esmu nolēmis, ka šodien pielikšu tavas mātes dzīvei punktu!”viņš bez lieka ievada man to pavēstīja.
