http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-pirkstiem/755424
Vīrietis, kurš bija tērpies uniformā, gāja man pa priekšu, un ik pa laikam paskatījās uz mani, lai pārliecinātos, ka es nebēgu prom. Es jau nemaz arī netaisījos to darīt, un ja viņš tā nelūkotos uz manis, nemaz neiedomātos par to.
Pietiekami ilgi esmu šeit dzīvojusi, lai zinātu ik stūri šajā cietoksnī. Ja man nebija atslēgas ar kurām atslēgt ieejas durvis, tad man nemaz nebija jēgas bēgt. Un diemžēl atslēga bija tik nepieejama, ka man nekas cits neatlika, kā vien sekot šim vīrietim.
Tad vīrietis pēkšņi apstājās un aplūkoja sev viss apkārt, drūmi nopūtās. Laikam jau bija noguris, un apmaldījies. Ārēji viņš izskatījās stiprs, kā zvērs, bet viņa nopūta par viņu tik daudz ko vēstīja. Viņš bija zaudējis kaut ko tādu, kura dēļ būtu gatavs pat iet nāvē. Iespējams, ka tā bija meitene vai bērns. Vīrietis bija tik neizprotams, viņš bija nobloķējis savu seju, un lūkojās visā tik stiklaini.
Ja vien viņš nebūtu nopūties, tad es par viņu pateikt nevarētu neko.
Tad viņš paskatījās uz manis, un uzbrēca skaļi virsū:
„Es zinu, kas tu esi un ko šeit dari, un ja turpināsi uz mani skatīties, būšu spiest, tevi…”
Viņš nepabeidza savu sakāmo, un tas atkal par viņu man kaut ko pateica. Tā tad viņš nespēja savu domu noformulēt, tas stāstīja par viņa pašreizējām sajūtām. Manas aizdomas apstiprinājās, viņš bija nelaimīgs, un nelaime nāca no mirušas personas. Un tā nebija viņa sieva vai meitene, tas bija viņa bērns, kurš nomira taisni viņa rokās.
„Man žēl.”es ātri pateicu, un jau tajā pašā mirklī nožēloju.
Man to nevajadzēja teikt. Ko es tagad biju izdarījusi?
„Nu gan tev vajadzēja ilgi, lai izkostu mani.”puisis pavirši noteica un uzsmaidīja man.
Parasti es nesagaidīju smaidu pēc tam, kad pateicu, ka visu zinu par otru cilvēku. Tā arī es šeit tiku ieslēgta. Ne par īsto cilvēku izpļāpājos citiem. Man vajadzēja klusēt, bet es kļūdījos. Vienu vienīgo reizi es kļūdījos, neredzēdama, kādu cilvēku es nosūdzu.
Pēc tam jau sekoja manis nolaupīšana, un tad es pamodos šeit. Vietā, kur visi pret tevi izturējās, kā pameslu, un vietu, kur tevi spīdzināja ik mīļu brīdi. Vienmēr esmu domājusi, kāpēc tam cilvēkam, nebija vieglāk mani nogalināt, bet laikam jau nespēja saņemties.
„Un par ko man būtu jāpasakās tavam smaidam, kas tika izspiest uz bēdām par atmiņām?”smalkā balsī sacīju, un uzsmaidīju viņam pretim.
Viņa seja sadrūma, un atkal no jauna nocietinājās.
„Ja, kādam kaut ko pateiksi par mani, es tevi ar savām rokām nogalināšu tā, ka tu pat mirusi atcerēsies sāpes, kādas izcieti!”no vīrieša mutes izskanēja draudi, par kuriem es īsti nebijos.
Kāpēc lai es bītos? Ne man bija jābaidās, bet gan pretējam cilvēkam, jo nolasot, kas viņš ir, un kāda ir viņa pagātne, es arī pie reizes uzzinu viņa vājākas vietas.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-pirkstiem-2/755817
