local-stats-pixel

Starp mums runājot (5)0

47 0

Smagi nopūtos un izlaidu roku caur saviem sprogainajiem matiem, kuri atnākot uz kafejnīcu, bija paspējuši izjukt no manas copes.
"Kāpēc tu tā darīji?" jautāju meitenei sev pretī. Viņa tikai uzrāva savu perfekto uzaci un ar jautājošu acu skatienu vērās manī.
"Izdarīju ko?" Sāra garlaikoti ierunājās un turpināja dzert savu karsto kafiju, kuru viņa šoreiz iegādājās pati. Tomēr meitenes acu skatiens pētīja skatu ārpus loga. Varēja redzēt, ka īpaši labā noskaņojumā draudzene šodien nebija.
"Kāpēc tu meloji Dārtai? Mums?" tad pēkšņi aprāvos un klusāk ierunājos. "Man?"
Meitene novērsās no skatloga un pēkšņi tā piemiedza acis, ka likās, vēlas man galvā izdedzināt caurumu. Tomēr Sāra saņēmās un veltīja man aukstu smaidu.
"Mīļais, Džeison! Tu tak visu esi pārpratis," draudzene lēnām iesāka, it kā tajā pašā laikā galvā apdomājot, ko tālāk teikt, "es Dārtai jautājāju, vai viņa nevēlas atnākt pie manis un pagatavot vakariņas. Viņa atnāca, pagatavoja. Beigās visi, kā sarunāts, pavakariņojām. Nekas nebija melots, ne uzspiests-"
"Sāra, kas tev ir? Tu mani uzskati par muļķi?" es izmisumā sāku pacelt balsi, jo nespēju saprast, kā vienā mirklī no normālas meitenes, viņa spēj pārvērsties... tādā aukstā monstrā?
"Ak Dievs, Džeison, nepacel uz mani balsi...." draudzene klusām caur zobiem iešņācās un ar satrauktu skatienu skatījās apkārt, vai kāds nav dzirdējis manu pēkšņo izmaiņu balss tonī. "Nu, labi, uzaicināju vēl dažus viesus, vai tad tu gribēji kā veca tantiņa pasēdēt mazā draugu lokā un runāt par dzīvi? To tu varēsi darīt, kad tev būs pāri piecdesmit! Atzīsti, bija taču ļoti jautri!" Tad viņa man veltīja mīļu skatienu, noblisināja savas garās skropstas, tomēr varēja redzēt, ka viņas žoklis ir sasprindzis, un acis izstaroja ledus saltu aukstumu. Laikam cerēja, ka es viņai piedošu un sapratīšu, vai arī vienkārši notēlošu muļķi, kurš neko nesaprot. Nē, šoreiz, Sāra, tā neies cauri.
"Tevi, Sāra, es vairs vispār nepazīstu, tu esi kļuvusi pavisam savādāka. Neesi tā pati meitene, kuru es iepazinu pirms gada: dzīvespriecīga, smaidīga un patiesa, tagad tev vairs nav nekā svēta! Kas ar tevi pa šo vasaru notika?"

"Tici vai nē, Džeison, bet cilvēki mainās! Un es neesmu izņēmums! Ja domā, ka būšu kāda svētā un visu laiku klausīšos, ko tu man saki, tu smagi maldies! Es tak no garlaicība nomiršu! Gribi sev svēto? Labi! Aizej uz baznīcu, gan tur kādu sev atradīsi!"

"Sāra! "es dusmīgi nošņācu viņai tuvu pie sejas. "Tu vispār dzirdi, ko tu runā?"

"Neticēsi, bet jā!" draudzene norūca pretī, no dusmām Sāra bija tik cieši sažņaugusi krūzi, ka likās- tā drīz saplīsīs.

Strauji atkritu savā krēslā un atbalstīju galvu rokās. Caur pirkstiem veltīju meitenei skatienu, bet viņa jau sēdēja savā mobilajā telefonā, mani pilnībā ignorējot. Viņas pirksti nedaudz trīcēja, un viņa elpoja pavisam nevienmērīgi un saraustīti, laikam atceroties, ka šajā kafejnīcā nebijām vieni, tāpēc centās nomierināties. Meitenei blondie mati bija nedaudz izpūruši un bija sapīti garā, skaistā franču bizē. Kaut arī neredzēju, tomēr zināju, ka zem garajām skropstām slēpjas tirkīzzilas acis, kuras vienmēr spēj mani ieraut savā daiļumā. Tik zilas un dzidras acis neesmu redzējis nevienam, izņemot šai daiļajai meitenei, kura tagad izskatās nav laimīga ar manu klātbūtni. Lakotie nagi ātri dancoja pa telefona ekrānu , un zelta roksassprādzes laiku pa laikam, kopā sasitoties, ieskanējās kā mazi zvaniņi. Kājas Sārai bija sakrustotas, un tās atkal rotāja kedas un džinsu bikses. Tikai šoreiz viņai mugurā bija zils, pieguļošs krekls, kas izcēla visas viņas sievišķīgās aprises un paplāna jaciņa, kas centās to visu noslēpt, īpaši labi gan tā savu darbu nedarīja. Mani tas neiepriecināja, ka draudzene bija tik izaicinoši apģērbusies un vēl tik aukstā laikā, bet komentēt viņas izskatu negrasījos. Tas gan jau izraisītu nākamo strīdu mūsu starpā. Skaļi nopūtos un iztaisnojos krēslā, pilnībā veltot meitenei savu uzmanību.

"Šodienai mums pietiks," uzmanīgi iesāku un vēroju katru meitenes kustību. Negribēju izsaukt kārtējo dusmu izvirdumu. "Es tev piezvanīšu vēlāk, kad abi būsim nomierinājušies un varēsim parunāties civilizēti," paķēru savu virsjaku no blakus krēsla atzveltnes un lēnām sāku celties.

"Un ja es negribēšu ar tevi runāt?" Sāra, acis no telefona nenovērsusi, auksti izmeta.

Savilku rokas dūrēs un klusām, caur sakostiem zobiem, izgrūdu: "Neuztraucies, gan jau gribēsi".

To pasakot, pametu kafejnīcu. Lēnām ejot pa tukšo ielu, sapratu, ka manī iekšā viss vārās. Es nevarēju normāli sakārtot savas domas. Protams, uz meiteni biju dusmīgs, bet vairāk par visu- biju vīlies viņā. Vai tiešām nevarēja pateikt, ka aicinās vēl citus cilvēkus uz vakariņām? Tak kopā galvas salikuši, šo situāciju būtu veiksmīgi atrisinājuši, bet nē- līdz asarām pie plīts nostrādina Dārtu un izbojā visu vakaru manam mazajam draugu lokam. Viņa taču zina, ka Lavīzes draudzenei ir mīksta sirds, bet, lai to izmantotu tik egojiskiem gājieniem, tas jau ir nepiedodami. Tomēr zinu, ka uz meiteni ilgi ļaunu prātu nespēšu turēt. Cerams, ka visu laicīgi izrunāsim, un Sāra visiem atvainosies, jo man tas nav viņas vietā jādara. Dziļi domās iegrimis un dusmīgs par visu situāciju, sākumā, ejot atpakaļ uz universitāti, nogriezos nepareizajā pagriezienā, bet tad atjēdzoties, ko esmu izdarījis, griezos atpakaļ. Klusām pie sevis nolamājos, par ko- īsti nezināju. Laikam jau par visu un visiem. Tā es gāju, līdz ieraudzīju Sāru priecīgi skrienot pāri ielai. Sākumā domāju, ka meitene beidzot ir nomierinājusies un skrien pie manis, lai atvainotos. Tomēr es domāju nepareizi.... Ai, cik nepareizi. Kā sastindzis apstājos kāda sānieliņā, kad Sāra pieskrēja pie kāda melna Audi priekšējām pasažiera durvīm, tās viņai kāds no iekšpuses atvēra un meitene, nemaz divreiz nedomājot, iekāpa tajā iekšā. Dārgās automašīnas modelis tad glauni izbrauca uz ceļa un pēc sekundes nozuda manam acu skatienam. Viss, ko es tajā brīdī spēju izdarīt, bija vienkārši truli skatīties tālumā, kur tikko mašīna ar Sāru aizbrauca. Manu Sāru. Bet, vai tiešām viņa bija mana? Vai gadījumā manas un Sāras attiecības nav pilnas ar meliem un nodevību? Un kas tā par mašīnu? Nebija jau arī īpaši daudz, ko domāt- iemainījusi mani pret bagātu džeku vai arī bagātu... veci.

***
"Mētra, vai cilvēka dvēsele ir spējīga pārdzīvot un 'sagremot' kāda tev tuva un svarīga cilvēka melus? "
"Viss atkarīgs no tā, cik lieli ir bijuši meli.... un kādā nolūkā tie ir lietoti."

"Šobrīd es vispār nespēju iedomāties, ka varēšu tos piedot."
"Ja tu esi stiprs, tad tu kā fēnikss pēc laika atdzimsi no pelniem un atkal lidosi."
"Vai tu arī esi bijusi šī fēniksa lomā?"
"Tu pat nevari iedomāties, cik dauz reižu..."

***
Beidzot pienāca pēdējās lekcijas beigas. Es straujā tempā devos uz garderobēm, jo vēlējos pēc iespējas ātrāk nokļūt kojās. Man šodien bija piedzīvots pārāk daudz nepatīkamu emociju, kuras tagad manī bija sakrājušās un grauza no iekšienes. Viss, ko gribēju, bija iekrist gultā un atslēgties no tā visa. Ar ātru roku kustību padevu metāla numuriņu garderobistei, kura nesteidzoties aizgāja pakaļ manam mētelim. Likās, ka šī sieviete, zinādama manu steigu, speciāli velkas. Kad manas mantas beidzot tika padotas, viņa man uzsmaidīja jauku smaidu. "Nerādi tik skābu ģīmi, ir taču piektdiena!" to pateikusi, pievērsās nākamajam studentam rindā pēc virsdrēbēm. Laikam nomāktā un pelēkā seja tagad mani nodod.
* * *
Atslēdzu savas istabiņas durvis, nometu somu pie skapja un iekritu gultā. Kristofers šodien būs vēlu, jo puisis beidzot ir saņēmies uzaicināt uz kino meiteni, kura sen jau viņam simpatizējot. Pēc piecpadsmit minūšu smagām pārdomām es beidzot esmu izlēmis, kā man pareizi ir jārīkojas. Es atbloķēju telefona ekrānu un sāku rakstīt īsziņu Sārai, bet vārdus ir grūti uzrakstīt, jo tie pinas, un es nespēju normāli noformulēt teikumus, līdz vienkārši uzrakstu:

"Piezvani man. Sarunāsim, kur tikties, jo man ar tevi nopietni ir jārunā."

Tad es izslēdzu telefonu un aizveru acis. Man prātā ienāca doma, kāda vispār izskatās Mētra. Domās es sāku modelēt viņas tēlu. Man liekas, ka viņai varētu būt īsi mati, kas ir kādā specifiskā krāsā( tādi vismaz atbilstu viņas spurainajam raksturam), viņai noteikti ir savs individuāls stils, jo meitenei ir personība, kas nepakļaujas sabiedrības normām, iespējams, viņai ir tetovējumi vai pīrsingi. Kad man bija 15 gadi, es ļoti gribēju tetovējumu, bet vecāki man aizliedza ko tādu darīt ar savu ķermeni, tāpēc es tādu ieguvu tikai 19 gados- man uz pleca ir vilka attēls, kurš, manuprāt, ietver sevī spēku, un tā gudrās acis liecina par viņa viedumu. Ja viņai tiešām ir uz ķermeņa kāds zīmējums, tad tā noteikti nav kāda miroņgalva pa pus muguru, bet gan kāds maziņš, pat grūti pamanāms tetovējums, kurā ir ietērpta kāda dziļa doma, jo viņa ir cilvēks, kura iekšēji ir maiga, bet reizē stipra personība.
***
"Klau, Mētra, tev ir tetovējumi?"

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000