local-stats-pixel fb-conv-api

Starp mums runājot (4)0

29 0

"Nu, ko? Esat gatavi?" Kristofers mums prieka pārpilns jautāja, kad es ar Lavīzi iekāpām mašīnas aizmugurējos sēdekļos. "Protams, un tu vēl jautā? Tur, kur ēdienu dod par velti, es vienmēr esmu gatavs braukt. It īpaši,ja šefs būs pati Dārta." es viņam ar lepnu smaidu uz lūpām atbildu, un Kristofers tikai apstiprinoši pamāja ar galvu, parādot, ka manam apgalvojumam pilnībā piekrīt. Kad esam uzsākuši braucienu uz Sāras dzīvokli, es ar acs kaktiņu paveros uz savu blakussēdētāju, kura ar mirdzošām acīm vērās ārā pa logu. Tikai tagad salona gaismā es varēju kārtīgi viņu appētīt. Meitenes īsie mati bija ieveidoti lokās, kas apņēma viņas smalki veidoto seju. Pirmo reizi ievēroju, ka meitenes degungals ir mazliet uzrauts uz augšu, kas īstenībā izskatījās ļoti mīlīgi. Ausīs ielikti smalki sudraba auskariņi, kuri atstaroja gaismu un "dejoja" pie katras viņas veiktās galvas kustības. Šovakar Lavīze bija apvilkusi melnu kleitu, kas viduklī bija šaura, bet apakšdaļa bija no gaisīga auduma materiāla, kas uz leju, līdz ceļgaliem, aizgāja kuplāki. Šī kleita izcēla viņas slaido un trenēto augumu. Īstenībā viņu redzēt kleitās varēja reti, jo parasti Dārtas draudzene ģērbās stilīgi un ērti, respektīvi, kājās viņai vienmēr bija bikses, plati krekli un kurpes, kādu nebija nevienam. Kurpju pāru meitenei bija patiešām daudz, sākot ar kedām un beidzot ar tādām, kas ir uz milzīgas platformas. Kurpes bija Lavīzes "slimība". Bet tagad viņas kājas rotāja melnas kurpes, kurām bija vismaz 10 cm augsts papēdis. Mugurā meitenei bija auduma mētelis, kurš labi piestāvēja pārējam koptēlam. Es īstenībā biju šokā, jo Lavīzi tik skaistu neesmu nekad vēl redzējis. Kad grasījos jau izteikt viņai komplimentu, meitene visu izbojāja.
"Ko tu bolies man virsū?"
Es uz mirkli apmulsu, bet ātri atjēdzos un caur sakostiem zobiem, asi atšņācu "Izskatās, ka kāds te ir pārāk augstās domās par sevi! Ne jau uz tevi skatos, bet ārā pa logu!" Pašapmierināti pasmīnēju, bet meitene tikai samiedza acis, it kā ar skatienu mani gribētu nogalināt un tad ar asu kustību aizgrieza galvu atkal uz loga pusi. Viss labais priekšstats, kas tikko bija par viņu uz mirkli radies, pagaisa kā nebijis.

Piebraukuši pie Sāras mājas, redzējām, ka virtuves logi bija izgaismoti, tātad, cerams, ka ēst gatavošana noritēja pilnā sparā. Kristofers novietoja mašīnu pustukšajā stāvvietā, un mēs devāmies iekšā daudzdzīvokļu mājā. Sāra dzīvoja trešajā stāvā, bet kāpņutelpā nebija gaismas, tāpēc mēs kā vistas, neko neredzēdami, kāpām augšā. Kad bijām gandrīz klāt, Lavīze paklupa, bet es viņu pēdējā brīdī aiz rokas paspēju noķert. "Paldies," viņi klusi nočukstēja. Ja es nebūtu atradies Lavīzei tik tuvu, liekas, ka šo frāzi nemaz nebūtu dzirdējis. No izbrīna iepletu acis, jo meitene nekad un ne par ko nepasakās. Tad pēkšņi mums aiz muguras parādījās Kristofers un skaļi ierēcās: "Ooo, ballīte vēl nav sākusies, kad Lavīze jau nespēj nostāvēt stabili uz kājām!" Un tiklīdz šis teikums izskanēja, Kristofers pats aizķērās un novēlās uz mutes."Jūs laikam abi pirms vakariņām jau esat kaut ko lietojuši!" es smejoties izteicu savu minējumu, bet Kristofers, skaļi stenēdams un pa brīdim arī lamādamies, trausās kājās. "Sasodīts, jaunās bikses nosmērēju!"

Pēc tumsā pavadītajām minūtēm, beidzot bijām nonākuši pie Sāras dzīvokļa durvīm. Kristofers grasījās jau klauvēt, kad durvis pašas jau atvērās vaļā, un tajās visā savā krāšņumā stāvēja Sāra, kuras kleita bija rozā krāsā un vēl ar spīguļiem. Īstenībā, salīdzinot ar Lavīzes kleitu, šī bija bezgaumīga un pārāk izaicinoša. Man tā nepatika, bet es izvēlējos labāk darudzenei neko nepārmest. Nevēlējos šovakar ar viņu kašķēties, bet gan pavadīt mierīgu vakaru mazā draugu pulkā. "Ak, tie esat tikai jūs..." ,Sāra balsī vilšanos neslēpjot, skaļi novilka. Es nesapratu, kas tas tikko bija un jautājoši uzraucu uzacis. "Kas tad vēl, vai tad vēl kādam jābūt?" Un tad Sāras atbilde mani nošokēja un, kā es pamanīju, ne tikai mani, jo arī Lavīzes un Kristofera sejā bija redzama neizpratne. "Vispār jā", viņa nedaudz īgni ieminējās, kamēr mums pāri pleciem mēģināja ieraudzīt kādu, kas tur nemaz nebija. "Es ielūdzu vēl dažus viesus, lai būtu jautrāk, cerams, ka neiebilstat". Meitene mums veltīja aukstu smaidu, bet tiklīdz iezvanījās telefons, viņa aizsteidzās uz citu istabu, lai atbildētu zvanītājam, atstājot mūs stāvot dzīvokļa durvju ailē. Kristofers jau gribēja izteikt savu viedokli par šo situāciju, bet ar skatienu es viņu apklusināju, jo tas, ko viņš teiktu, noteikti nebūtu nekas labs. Draugs tikai sakrustoja rokas uz krūtīm, tādā veidā izrādod savu neapmierinātību. Viņam Sāra jau tā nepārāk patika, bet es ļoti gribētu, lai tā nebūtu, jo kā nekā - viņa ir mana draudzene. Bet šobrīd viņa nepavisam nepiestrādāja pie tā, lai iepatiktos maniem draugiem- Kristoferam un Dārtai. Likās, ka meitene nemaz necentās to darīt.

Pamazām sāk ierasties Sāras lūgtie viesi, kuri pavisam noteikti nav 'daži'. Ieradās kādi 30 cilvēki, kuri katrs nāca ar kādu alkoholisko dzērienu, bet Sāra bija tik priecīga par šo visu jandāliņu- dejoja, smējās un pati daudz dzēra, kas man nepatīk, jo piedzērusies meitene ir viena no briesmīgākajām lietām, kas vispār var būt. It īpaši, ja tā meitene ir tavējā. Lēnām piecēlos no krēsla un lēniem soļiem šķērsoju izstabu, kur mēģinātju viņu atturēt un arī kaut cik savaldīt, bet viņa pat normāli nevarēja nofokusēt savu skatienu un sāk kaut ko šļupstēt, lai es nemācot viņai dzīvot. Tad viņas sejas izteiksme pēkšņi izmainījās un, roku pielikusi pie mutes pielikusi, aizstreipuļoja uz tualetes pusi, jo noteikti lielo alkohola devu organisms vairs nespēja paturēt sevī. Cik pretīgi.
Atgriezis virtuvē redzu, ka Lavīze mierina Dārtu, jo meitenei šī izrīkošanās ļoti briesmīgi ķērās pie sirds. Negribot, bet mēs sapratām, ka ne jau aiz labas sirds viņa Dārtai atļāva gatavot savā virtuvē. Sāra Dārtu bija izmantojusi, lai tā pagatavo uzkodas viņas ciemiņiem. Man bija milzīgs kauns par savas draudzenes rīcību, un es nezināju, kā man tagad atvainoties viņiem par šo radušos situāciju. Es zinu, ka Sāra ik pa brīdim ir nekrietna aprēķinātāja, bet tajos brīžos, kad viņa ir normāla un mīloša meitene, es viņā iemīlos no jauna, un savai sirdij neko nevaru pavēlēt. Jā, tāda nu muļķe ir tā mana sirds...


* * *


"Klausies, Mētra. Vai varu Tev, ko pajautāt?"
"Tas ir atkarīgs no tā, kādu jautājumu jautāsi."
"Ko Tu cilvēkos vērtē visaugstāk?"
"...Uzticību"


* * *


Kad esam beidzot nonākuši kojās, Kristofers, protams, navar atturēties neko asu nepasakot.
"Tu, vecīt, esi kārtīgi iegrābies! Kāpēc tev tāda meitene ir vajadzīga, tu domā, ka viņa tevi vispār mīl? Man liekas, ka Sāra tikai tevi izmanto... Īstenībā, ko viņa no mums vēl nav paspējusi izmantot?''
Tajā brīdī nespēju draugam neko pateikt. Man Krista pateiktais aizķērās pie sirds un gribot negribot lika arī aizdomāties. Varbūt patiešām viņa mani nemīl? Vai Sāra vispār man kaut kad ir atzinusies mīlestībā? Viņa man ir teikusi, ka es viņai simpatizēju un tādā garā, bet es neatceros, ka draudzene man kādreiz būtu teikusi tos trīs maģiskos vārdus...


* * *


"Mētra, man ir tik slikti veicies šajā dienā...Ceru, ka Tev gāja daudz labāk."
"Ak, nabadziņš,....Tu patiešām uzskati, ka mani interesē tavas problēmas? Tici man- man savējo pietiek..."
"Nu, ja vēlies, Tu droši vari man izkratīt savu sirdi. Es esmu gatavs Tevi uzklausīt, varbūt pat varēšu Tev kā palīdzēt."

"Ha, tieši par to vien domāju, kā pilnīgi svešam cilvēkam stāstīt savas problēmas..."
"Bet vai tad tas arī nav pats jaukākais mūsu sarakstē, ka viens otru nemaz nepazīstam?"

29 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000