Lēnām nopētīju sevi spogulī- tā... Baltais krekls labi izskatījās kopā ar manu mīļāko tumši zilo žaketi, ko kā dāvanu saņēmu no savas māsas pagājušajā dzimšanas dienā. Melnās bikses, kuras no skapja izvelku tikai uz svarīgiem pasākumiem, labi piegulēja manām trenētajām kājām, matu cope izskatījās arī tīri tā neko, bet varēja būt arī labāk... Tomēr īpaši nesūdzos.
Kad paskatījos pulkstenī, bija jau bez piecām astoņi vakarā. Sapratu, ja gribu laicīgi paspēt uz jaunā mācību gada 'atklāšanas' balli, tad laika čammāties man vairs nav daudz.
Ātri paķēru melno mēteli un izskrēju laukā no istabas, aiz sevis aizslēdzot durvis. Mans kopmītņu istabas biedrs un arī labākais draugs Kristofers solījās, ka pēc piecām minūtēm būšot klāt. Un ja viņš teica, ka būs laicīgi, tad būs. Viņš varbūt dažreiz var pārspīlēt ar savu lielo entuziasmu un nepārtraukto pļāpāšanu, tomēr, ja runa ir par par laicīgu ierašanos uz ballītēm- viņš ir cilvēks, kas tiešām savu vārdu turēs vai tur nu kas.
Lēnām devos uz izejas pusi un, sevī mazliet iegrimis, domāju par gaidāmo vakaru. Vien iedomājoties par to, kas tur varētu notikt, lika man mazliet pasmaidīt. Beidzot, pēc garā vasaras brīvlaika sastapšu Dārtu- man labu draudzeni un lielu ēdiena.. fani, ja tā varētu teikt. Šāds priekšstats par viņu citiem varētu rasties tāpēc, ka, parasti viņas galvenie sarunu temati turās pie jaunu recepšu apspriešanas ar jebkuru, kurš ir gatavs viņu uzklausīt. Bet visā visumā- ļoti jauks, sirsnīgs cilvēks, kura klātbūtnē jūtos kā 'es'. Un tas ir labi. Tomēr ballē visvairāk ceru satikt Sāru. Vakar meitene deva man ziņu, ka vēl slimojot, tomēr ceru, ka viņai ar veselību klājas jau labāk, jo galu galā viņa ir mana draudzene, kuru no iepriekšējā semestra beigām neesmu redzējis. Gribot negribot es uztraucos par viņas veselību. Ar Sāru esmu jau kā gadu kopā un ja tā padomāju, ceru, ka lietas mūsu starpā kļūs vēl nopietnākas nekā pagājušo gad, jo tikai nesen sapratu, cik svarīga viņas loma ir manā dzīvē... Un, protams. Kur tad balle bez Kristofera... Kaut arī viņš ir sens bērnības draugs, viņš bieži vien ir manu galvassāpju galvenais cēlonis. Varu saderēt, ka šogad man viņa dēļ atkal mājās vajadzēs braukt ar autobusu. Nav jau tā, ka man būtu kādi iebildumi braukt ar sabiedrisko transportu, vienkārši man bails Kristoferu tur tādu vienu atstāt, jo viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas dzērumā ir spējīgs pilnībā uz visu.
Izejot no kopmītnēm, lēnām pa ietvi devos tālāk uz pasākuma norises vietu. Zināju, ka Kristofers mani uzreiz pamanīs, jo pašlaik uz ielas biju viens, neskaitot māti ar bērnu, bet domāju, ka viņš atšķirs savu draugu no nelielās ģimenes uz blakus ceļa. Cerams.
Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad acīs iespīdēja gaismas no pazīstamiem mašīnas lukturiem. Smagi nopūtos un lēnām sāku sevi sagatavot mazajai ellei-tā es saucu Kristofera mašīnu un atmosfēru, kas tajā valda mūzikas dēļ. Ejot uz pasažiera durvju pusi, jau pa gabalu dzirdēju TO, ko šovakar vēlējos dzirdēt vismazāk. Autiņā dārdēja skaļa mūzika, proti, reps, par ko draugs briesmīgi fano. Man šī mūzika riebjas līdz kaulam, bet es nesūdzos un turu mēli aiz zobiem, jo, ja jau draugam patīk, tad, lai klausās. Galu galā, tā jau nemaz nav mana mašīna... Kad iekāpu viņa melnajā BMW, Kristofers mani priecīgi sveicina: "Čau, vecā pakaļa! Sen neesi redzēts!" Es piesprādzējos un nesteidzoties veltīju manam dīvainajam draugam skatienu, kas vēstīja: "Tu joko? Kas, pie velna, tas tikko bija?" Pie viņa stulbībām esmu pieradis, tomēr, kas šitas bija? Vai viņš jau dzēris ir sēdies pie stūres? Tas gan būtu slikti, ļoti slikti, jo man savu tiesību līdzi nemaz nav un nevēlos, lai draugam mašīnu konfiscē jau pirms pirmā semestra sākumā. Īstenībā- negribu viņa dēļ 'nolikt karoti' ietriecoties tuvākajā gaismas stabā. Tas nu tiešām nebūtu jauks veids kā beigt savu dzīvi. Viņš tikai skaļi iesmējās: "Vecīt, atslābsti! Es esmu dzirdējis, ka tavs skatiens spēj nogalināt, tomēr nevēlos to pārbaudīt uz savas ādas!" To sakot, Kristofers iedarbināja mašīnu un lēnām, pielāgojoties tuvējās satiksmes ritmam, uzsāka braukt. Kad draugs saprata, ka tik ļoti uz ceļu vairs nevajag koncentrēties, atkal pievērsa savu uzmanību man. "Bet kā patika sveiciens? Labais, ne? Tik tikko benzīna uzpildes stacijā to dzirdēju. Knapi novaldīju smieklus, vecīt! Tomēr, kad nomierinājos, aizgāju un pajautāju tiem večiem, ko viņi ar to gribēja teikt. Un zini, ko viņi atbildēja?" Kristofers pat tagad, knapi valdot smieklus, man jautāja. Viegli pasmaidīju. "Nē, nevēlos, bet tu pateiksi to tik un tā, vai ne?" Viņš viegli ignorēja manu vieglo sarkarsmu, un, jā- turpināja savu iesākto. Cik tipiski viņam. "Iedomājies, tas veču valodā nozīmē: 'Sveiks, mans labākais draugs, man prieks tevi redzēt.' Traki, ne! Kāpēc es, vecis būdams, to uzzinu tikai tagad?" Iesmējos. Kristofers un vecis? Šo vārdu salikumu iepriekš nebiju dzirdējis. "Ja tu šādi sāksi sveicināties, tad šādu "veco pakaļu" uz šīs zemes paliks par vienu mazāk." Kristofers tikai pasmejas un pakāpeniski palielina ātrumu.
Kad ieradāmies ballītē, jutu, ka šis vakars solās būt izdevies. Cilvēki dejoja, dziedāja- vienkārši ārdijās. Lielākā daļa meiteņu bija ģērbušās savās "knapi pāri dibenam" kleitiņās, kas man riebjas ne pa jokam, jo tas parāda, ka viņаs ir viegli iegūstamas. Vai viņām šāds priekšstats par sevi tiešām patīk? To laikam nekad nenoskaidrošu, bet zinu, ka man nepatīk tāda tipa meitenes. Pats lēnām sāku saplūst ar cilvēku masu un uzņemu kursu uz bāra letes pusi. Pienācis pie tās, viegli atspiedos pret to un bārmenim pasūtīju glāzi viskija. Paņemis to rokās, pagriezos uz deju plača pusi, kurā starp cilvēkiem ieraudzīju Kristoferu, kurš jau izrādīja klasi savā dejotprasmē. Jāatzīst, ka džekam ar ritma izjūtu viss ir okey un arī zin', ko dara. Labi- dejoja viņš izcili. Agrāk es apsmēju Kristoferu par to, ka bērnībā viņš ir apmeklējis baleta nodarbības, jo, puisis un tāda veida dejas nav divas savienojamas lietas, bet tagad tas viņam noder. Meitenes ap šādiem aktīviem un ritma pilniem puišiem līpst klāt kā magnēti. Kad izdzēru savu viskiju, man pēkšņi kabatā novibrēja telefons. Izvelkot mobīlo ierīci sev no kabatas, sapratu, ka sūtītāja ir Sāra. Pašam negribot bija jāpasmaida. Atverot īsziņu ar acīm pārskrēju apkārt zālei, meklējot cerībā, ka ieraudzīšu viņu. Tomēr lasot, mans smaids pazuda kā nebijis. Sāra uz balli neieradīsies, jo, joprojām ir slima... Vismaz tā viņa raksta. Lieliski, vakars, kuru ar tādu sajūsmu gaidīju, vairs nelikās tik izdevies kā pirmīt, un arī garastāvoklis sabojājās. Nopūtos un aizvēru acis. Apkārt skanēja pazīstama mūzika, skaļas čalas, Kristofera skaļie smiekli, tomēr viss, ko tagad gribēju bija doties atpakaļ uz kojām. Nezinu cik droši bija atrasties tādā stāvoklī šeit- ballītes vidū, kad maza vainas apziņa lēnām raka sev ceļu man tieši uz sirdi. Sāra slima gulēja mājās, bet es... Bet es ballējos, dzeru, smejos, dzīvoju dzīvi bez viņas. Jauki, vienkārši brīnišķīgi! Lēnām izelpoju, atvēru acis un sāku meklēt savu taksistu jeb Kristoferu.
Tagad sēžot autobusa pieturā, sapratu, cik ļoti gribu nokļūt atpakaļ kojās. Un ātri. Viskijs, ko ballē izdzēru, jau sen bija sācis darboties. Tāpēc vēlējos, lai mans aktīvais draugs mani aizved, kamēr viņš vēl ir skaidrā un turās kājās, tomēr, tavu brīnumu! Kristoferu es neatradu! Nokavēju savu 'Pelnrušķīti' un tā pazuda pirms es paspēju pateikt, ko gribēju. Īstenībā, ko es par to tik ļoti brīnos? Tas tak ir Kristofers par kuru es te runāju. Vēlāk centos atrast savu mazo ēdiena guru, tomēr Dārtu es arī nesatiku. Diez, kur viņa šonakt ir? Tas ir ļoti netipiski viņai- palaist garām kādu pasākumu, kur ir piedāvāti bezmaksas ēdieni un dzērieni. Drīzāk nereāli, bet izskatās, ka brīnumi notiek uz šīs mazās, pelēkās pasaules. Un runājot par brīnumiem- uzzināju, ka Sāra nemaz nav slima. Sākumā tam negribēju ticēt, tomēr, kad man to apstiprināja vēl divi citi cilvēki, sapratu, cik ļoti nodots esmu. Savai draudzenei es uzticos ar visu sirdi un dvēseli, bet vai viņa var teikt to pašu par mani? Kad es uzzināju jaunumus par- 'Sāra slima? Kas tu pats gadījumā neesi slims?' sāku just emocijas, kuras sen nebiju jutis- dusmas. Es biju tik dusmīgs uz viņu un vēlāk arī uz sevis, jo sāku domāt, ka varbūt vaina ir manī, nevis vaininiecē, tāpēc gribēju aizmirsties, izdzerot milzīgu devu alkohola, kas izdedzinātu man rīkli un varbūt līdz ar to arī manas problēmas. Viņa zināja, cik man šis vakars bija svarīgs! Pēdējais gads universitātē un šo balli tiešām vēlējos pavadīt ar viņu, ko sirdī turu tik mīļu.
Tā nu es sēdēju kādu brīdi, iegrimis dziļās domās, līdz es apjautu, ka naktī autobusi nekursē. "Ak Dievs, Džeison, kāds tu esi idiots!", klusām pie sevis nolamājos un ar plaukstu iesitu sev pa pieri. Ideāli!
Ceļoties augšā, atstutējoties pret soliņu un pret manu roku kaut kas nočaukstēja. Tā bija papīra lapiņa, tādēļ es to paņemu rokās un aizgāju pie laternas, kur atradās tuvākajā miskaste. Sākumā domāju to izmest, tomēr ziņkārība ņēma virsroku un atvēru to vaļā. Uz tās bija rakstīts- 'Uzraksti man!" un apakšā lapiņai- numurs. Es mirkli uz to skatījos, bet tad, nemaz ilgi nedomājot, izvilku laukā savu telefonu, saglabāju numuru un tad pēkšņi sastingu it kā tikai tagad saprazdams, ko daru. Vai tiešām grasījos rakstīt šim... Šim cilvēkam, kas bija gatavs runāt ar jebkuru svešinieku no ielas? Bet, jo ilgāk domāju, jo vairāk sapratu, ka zaudēt man nav ko. Vismaz ne šajā vakarā, kur liekas, ka zaudēts ir viss iespējamais. Lēnām izelpoju un sāku rakstīt:
"Čau! Nedomāju, ka, izsvaidot lapiņas ar savu numuru pa autobusu pieturām, ir vislabākais veids kā atrast sev sarunbiedrus, bet, hej! Kas es esmu, lai tavu rīcību nosodītu? Tā tad- gribi parunāt? Zinu, ka ir diezgan vēls, bet, ja gadījumā neguli, droši raksti."
Aizsūtīju ziņu un jau nedaudz vēlāk pārlasīju savu rakstīto. Tad vēlreiz un vēlreiz. Nekad iepriekš kaut ko tādu nebiju darījis, tāpēc īsti nezināju kā iesākt visu šo 'Čau! Atradu tavu numuru pieturā. Draugi?' lietu, bet cerēju, ka neesmu pārāk formāls vai pielīdošs. Brītiņu stāvēju ietves vidū un klusām pie sevis smējos, jo man tas liekas ļoti jautri. Beidzot šajā vakarā jutos kaut cik brīvs no raizēm, no draudzenes meliem un alkohola, kas lēnām pulsēja manās asinīs. Nesagaidījis atbildi, sāku doties uz koju pusi. Tomēr ilgi nebija jāgaida līdz novibrējās telefons kabatā, pavēstot man, ka ir pienākusi viena jauna ziņa. Godīgi sakot, biju vairāk kā gatavs uzsākt sarunu ar šo svešinieku. Varbūt viņam pat varēšu izstāstīt savas problēmas, jo kā saka- 'nekrāj emocijas sevī!', vai kaut kā tā. Atverot vaļā īsziņu, saņemtais teksts nebija tāds, ko gaidīju saņemt. Pat tālu no tā. Tur bija rakstīts:
"....? Kas tu stulbs, vai kā? Kādu numuru? Kāda tev vēl pietura??"
Izskatās, ka šodien nekas neiet pēc mana prātā. Un kāpēc es par to vēl brīnos?
