http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-7/690604
Pamodos slimnīcā. Apkārt neviena nebija, tāpēc mazliet satraucos un jutu, ka sāk sāpēt mana galva. Pārbaudīju pakausi un sapratu, ka man ir uzliktas šuves un tajā vietā izskūti mati. Lēnām un uzmanīgi pārvilku pāri brūcei un nespēju tam noticēt, jo to bija izdarījis mans miesīgs tētis. Pār manu vaigu noritēja asara.
Šajā brīdī ienāca māsiņa. Ātri ar halāta piedurkni noslaucīju vaigu.
- Sveika, Alise, vai ne?
Es pamāju ar galvu.
- Tava mamma un māsa aizgāja pirms pusstundas prom, un es esmu tava "aukle". - māsiņa pasmējās. - Starpcitu, mani sauc Rebeka. - viņa pasmaidīja
- Prieks iepazīties. - klusām atbildēju.
Rebeka pienāca pie manis tuvāk un iedeva tabletes, ko lika man iedzert,
- Tev ir smadzeņu satricinājums, bet neuztraucies, nekāda mirstama vaina tā nav. - likās, ka Rebeka ir ļoti komunikabla un viņai patīk savs darbs. Paskatījos viņai acīs un pasmaidīju.
- Labi, man nu jāiet. Starpcitu, šīs puķes, kas tev stāv blakus, atnesa kāds vīrietis priekš tevis. - viņa pasmaidīja un izgāja no palātas. Paskatījos uz atnestajām dzeltenajām rozēm, un mani māca ziņkāre, kurš tās varētu būt atnesis. Piecēlos sēdus un paņēmu rokās vāzi. Pie vienas no rozēm bija pielikta zīmīte - "Alise, piedod, es negribēju, lai tas viss iznāk šādi... Tētis". Pārlasīju zīmīti vēl 3 reizes un atkal sāku raudāt. Manī sakāpa milzīgas dusmas un es metu vāzi pa gaisu. Tā sašķīda tūkstoš gabaliņos, ūdens izlija uz zemes un rozes mētājās kur kurā. Pa rožu lapiņām notecēja pa kādai pilītei, kas lika domāt, ka rozes raud.
Palātā ieskrēja kāds vīrietis baltā halātā, tādā pašā, kāds bija Rebekai un, ieraugot saplēsto vāzi, dusmīgi skatījās uz mani.
- Vai tev ar galvu viss ir kārtībā?! Kurš to visu saslaucīs? Un tu pati samaksāsi par saplēsto vāzi!
- Jā, viņainav viss kārtībā ar galvu, tieši tāpēc viņa atrodas šeit. - Rebeka parādījās durvīs. - Viņai ir smadzeņu satricinājums, un par saplēstu vāzi jau nav jākliedz virsū pacientiem, Gati. - viņa pagriezās uz manu pusi un pasmaidīja - Nevēlams dāvinātājs, ja? - es pamāju ar galvu.
- Labi, piedod. - Gatis paskatījās uz mani, bet viņa acīs vēl bija redzams naids. - Bet nejau es to visu saslaucīšu, Rebeka.
- Labi, sliņķis tāds, ej tupi savā kaktā un nekusties no turienes. - Rebeka viņam parādīja virzienu uz durvīm un viņš aizgāja. Ar Rebeku palikām divas vien. Viņa aizgāja aiz durvīm, kas bija man pretī, un paņēma dvieli. Nopratu, ka tur ir tualete.
- Neņem galvā Gati, viņš vienmēr tāds uzvilkts. - Rebeka, uzslaukot grīdu, man paziņoja. Lenām piecēlos, lai viņai palīdzētu, bet man sareiba galva. Smadzeņu satricinājums, ja? Kad nostabilizējos, aizgāju blakus Rebekai un sāku lasīt vāzes lauskas.
- Kurš tad tev šīs puķes dāvināja? - viņa uzlasīja puķes.
- Mans tētis...
- Vai tad viņš ir tik nevēlams? - viņa ieskatījās man acīs. Savu skatienu nolaidu uz zemes. - Saprotu, man arī nav īpaši labas attiecības ar tēvu. Mamma ir vairākus gadus jau mirusi... - viņa gandrīz nemanāmi skumji pasmaidīja.
- Man ļoti žēl.
- Bet vismaz pateicoties viņai, es sāku strādāt par māsiņu. - Rebeka, piecēlusies kājās, noteica. Es sekoju viņas piemēram.
- Kāpēc pateicoties viņai?
- Viņa nomira manu acu priekšā, jo es viņai nespēju palīdzēt... - Rebeka paskatījās uz mani ar skumjām acīm, it kā aiz tām glabātos kāds noslēpums, un pasmaidīja ar lūpas kaktiņu. - Tajā brīdī sapratu, ka nespēju noskatīties, kā cilvēki mirst, un gribeju kļūt par ārsti, lai palīdzētu viņiem.
- Man ļoti žēl.... Vēlreiz. - Es apsēdos uz gultas. Rebeka apsēdās man blakus.
- Beigsim runāt par mani. Pastāsti kaut ko par sevi. - viņa izskatījās ļoti ziņkārīga, bet viņas acīs redzēju, ka viņa maldās vēl savās domās par mammu.
- Vai tad tev nav jāiet pie citiem pacientiem?
- Man tagad ir brīvs laiks. - viņa iecēla savas kājas gultā un sakrustoja tās, it kā viņa būtu mājās. - Tik vai tā nācu pie tevis, jo biju pabeigusi aprūpēt otru pacientu, un tad sadzirdēju vāzes saplīšanu. Nu, stāsti par sevi kaut ko.
Rebekai izstāsīju par Viktorju, Sofiju, tēti un mammu, protams, izlaižot tās sāpīgākās tēmas, jo pati es nevēlos iedzīt sevi depresijā. Rebeka uzmanīgi visu laiku klausījās, un es jutos ļoti ērti, runājot ar viņu, it kā es viņu pazītu visu savu mūžu.
- Man ļoti žēl, ka tev tā ar ģimeni gājis.
- Nekas, drīz man paliks 18, un es došos uz Angliju, uzmeklēt mammu. - izstāstīju viņai savu plānu, kuru nezināja neviena cita dzīva dvēsele.
- Kad tev ir dzimšanas diena?
- 24. aprīlī.
- Tad jau patiešām tas ir drīz. Vēlu tev tavā plānā veiksmi, bet nu man ir jādodas. - Rebeka paplikšķināja pa manu plecu un piecēlās no gultas. Paskatījos pa lielo logu un redzēju, ka ārā ir palicis tumšs. Nemanot bija pienācis vakars. Bet nelikās, ka tā tas bija noticis. Cikos es vispār piecēlos?
Iekārtojos gultā zem segas. Rebeka jau gatavojās doties prom., bet es viņu apstādināju.
- Rebeka, cik man ilgi būs slimnīcā jāpaliek?
- Nedēļu. Varēsim kļūt ļoti labas draudzenes. - viņa pasmaidīa un taisīja jau durvis vaļā.
- Vēl kas, uzgaidi. - Es uzsaucu.
- Kas noticis, Alise?
- Paldies tev - Es pasmaidīju, un viņa nosarka.
- Nav par ko, saulīt. - viņa izgāja.
Apgūlos pussēdus pozā un skatījos uz pretējo sienu. Pulkstens varētu būt jau kādi astoņi vakarā, bet man nebija nekas, ar ko varētu pakavēt savu laiku, jo gulēt es vēl nevēlējos. Kopš Rebeka aizvēra aiz sevis durvis, palāta likās klusa un vienmuļa. Pagriezos uz viena sāna, jo šuve uz pakauša sāka nepatīkami smelgt, un mēģināju aizmigt. Lai gan likās, ka neaizmigšu, acis pašas no sevis lipa ciet. Jau gandrīz biju aizmigusi, kad pēkšņi miegs pazuda kā nebijis.
Es nevienam nebiju izstāstījusi par saviem murgiem...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-9/691139
