Starp mākoņiem. (20)1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-19/697457

- Ko tu gribi no manis? - vienaldzīgi prasīju mana bijušā puiša labākajam draugam, izmisīgi cenšoties atrauties no viņa metāliskā tvēriena

- Es kaut kā gribu zināt beidzot, kāpēc tu Uvi pagrūdi zem tās mašīnas - Daniels cieši lūkojās manās acīs, it kā cenzdamies viņam šķietamo pareizo atbildi izlasīt no tām kā no grāmatas.

- Es jau tev kuro reizi skaidroju, ka es viņu nepagrūdu! - cieši sakodusi zobus, viņam atbildēju ar to pašu, tradicionālo atbildi, ko vienmēr. - Un atlaid manas rokas, man sāp.

Daniels savu tvērienu mazliet atlaida, bet no viņa važām galīgi vēl nebiju tikusi vaļā.

- Es gribu zināt patiesību!!! - viņš gandrīz kliedza, atkal saspiežot manas rokas.

- Bet es tev jau to simtiem reižu esmu teikusi!!! - mana balss nebija mazāk klusa, bet tam visam cauri spraucās arī aizspiestās asaras no sāpēm.

- Es tev neticu. - Daniels pieklusināti, bet ne mazāk asi, atteica, atlaižot manas rokas un nolaižot savējās gar sāniem.

- Tā jau nu gan ir tava problēma. - berzējot apsārtušās un sāpošās vietas, atcirtu. - Es saprotu, ka tu esi greizsirdīgs, ka Uvis, kopš bijām kopā, pievērsa uzmanību vairāk man, nekā tev, bet tā jau bija tava problēma, ne manējā.

- Tā vistiešākajā mērā ir tava problēma - Daniels savu seju bija pielicis pavisam tuvu klāt manējai, ka pat jutu viņa elpu sev sejā. - Tā problēma esmu es, jo es nelikšu tevi mierā, līdz nebūsi atzinusi savu vainu. Un es nekad neesmu bijis greizsirdīgs.

- Tu esi greizsirdīgs - speciāli spļāvu viņam sejā, lai viņš atkāptos no manis - Un es tev saku........ - nespēju pabeigt, kad Daniels trieca stipru pļauku man pa seju, ka sitiena troksnis pievērsa citu tirdzniecības centra apmeklētāju skatienu mums. Pieliku roku pie sava degošā vaiga un noskatījos Danielam nopakaļ, kurš graciozi aizgāja prom, tīrot ar krekla piedurkni viņa piespļaudīto seju.

- Kur tu tik ilgi..... - Rebeka pienāca man blakus, bet es vēl skatījos tālumā, it kā būtu aizsapņojusies. - Kas noticis ar tavu vaigu, Alis?? - viņa līdzjūtīgi skatījās uz mani. - Nāc. - paņēmusi mani aiz pleciem, Rebeka mani vilka uz izejas pusi, kamēr es centos apvaldīt asaras, tikai es nespēju saprast, kāpēc vēlos raudāt. Vai tas ir tāpēc, ka Daniels man atkal atgādināja par Uvi, vai arī pie vainas ir smeldzošais vaigs?

Pa ceļam uz mājām Viktorija centās izdabūt no manis informāciju par to, kas notika, bet es biju vēl tādā šoka stāvoklī, ka nespēju koncentrēties uz apkārtējo. Nonākot mājās, ātri noāvu kājas un ieskrēju vannas istabā, kur piegāju pie spoguļa. Vaigs, pa kuru tika sists, bija manāmi sarkanāks, nekā otrs, acis bija slapjas no asarām, kas bija sākušas tecēt pār maniem vaigiem tieši tad, kad ieskrēju vannas istabā, tuša bija nosmērējusi manas acis. Nolēmu ieiet dušā, tāpēc ātri noģērbos un iekāpu vannā, ieslēdzot dušu. Uzmanīgi tīrīju kosmētiku no sejas, nepieskaroties sāpošajai sejas daļai, kas visu laiku atgādināja Danielu. Bet ko es sevi apmeloju? Tagad vienīgais, par ko domāju bija viņš un saruna, kura, cerēju, ka vairs neatkārtosies, bet tā kā es Danielu, par nelaimi, pazīstu labāk, nekā vēlētos, es sapratu, ka saruna starp mums vēl nav beigusies, tāpat kā tā nebeidzās tos divus gadus atpakaļ...

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-21/697904