Starp eņģeļa spārniem #54

~~~
http://mspoki.tvnet.lv/literatura/Starp-engela-sparniem-4/767738

Pēc stundām devos uz tuvējo lapeni pie skolas. Nolēmu uzrakstīt Katei un noskaidrot, kur viņa atrodas, lai tur vai kas. Atbildi ilgi nenācās gaidīt: "Esmu mājās, tiekamies mūsu vietā."
Nopriecājos, ka draudzene nav gluži noskumusi, vismaz smaidīt viņa spēj. Kaut gan to viņa ir spējusi vienmēr.
Jau pēc desmit minūtēm sēdēju ierastajā vietā parkā uz soliņa. Kā parasti ierados agrāk par Kati. No sirds novēlās akmens, redzot šurp skrienošās meitenes smaidošo seju. Pieskrējusi viņa apkrita man ap kaklu, un saspieda tā, ka nevarēju paelpot. Smiedamās izdvesu aizžņaugtu skaņu un tvēriens kļuva vaļīgāks. Kate pie auss murmināja: "Zini kā man tevis pietrūka. Tu pat nevari iedomāties."
"Kādēļ tad nevaru, " savilku bēdīgu seju, "un kā vēl varu."
"Varbūt viss kas notiek, notiek uz labu. Kauns teikt, bet man ir pat zināms atvieglojums, ka viss tā izvērtās. Šobrīd es nespētu būt pietiekami laba mamma mazajam, bet nākotnē es tāda noteikti būšu." Vārdi bira no draudzenes mutes straumē. "Tā būtu bijusi meitenīte", pēc pauzes viņa nočukstēja, "es noteikti viņu atcerēšos. Manu un Arta meitenīti." Es nezināju īsti ko piebilst, tāpēc klusēju. "Artis visu jau zina, mēs tikāmies slimnīcā. Gan jau viņš tiks tam pāri, es zinu. Bērni man vēl var būt un nākotnē mēs jau ieplānojām ģimeni, kad pabeigsim mācības."
Pasmaidīju: "Es zinu, ka tev viss izdosies, citādāk nemaz nevar būt. Jūs esat ideāls pāris."
Draudzene sāka ķiķināt: "Es zinu." Iegrūdu viņai dunku sānos un viņa gandrīz nolidoja no soliņa nevaldāmi smiedamās.
"Starp citu, ko skolā sadarīji bez manis? Varbūt jau noskatīji kādu puisi?", viņa piemiedza ar aci.
Tēloti novaidējos: "Jā, kā tad, puisi. Tu taču zini, ka par puišiem es domāšu pēc skolas beigšanas. Un tā nekā interesanta, tu pazīsti mūsu skolu, pa šiem divpadsmit gadiem nekas interesants nav gadījies un, ja gadīsies, tad varbūt mūsu mazbērniem."
"Nekas, rīt es būšu skolā un tad noteikti kaut kas gadīsies."
"Jā, gaidi ar maisu."
Garām uz skrituļslidām aizbrauca bariņš pusaudžu. Ar acīm sekoju viņiem kādu gabaliņu, kamēr visi nozuda aiz kokiem.
"Brauksi ar mums tādā kā nelielā ekskursijā ar mani, Arti un paķersim vēl kādus pāris cilvēciņus līdzi. Teiksim uz pāris dienām kaut kad oktobrī. Šobrīd nekādi nevar, tāds sarežģīts laiciņš."
Gribēju iebilst, bet Kate jau bēra tālāk. Brīžiem viņa spēja nokaitināt, bet ne pa īstam. " Kaut gan kamdēļ es tev vispār to prasu. Tev gluži vienkārši nav tiesību atteikties. Uzskatīsim, ka tu piekriti." Paraudzījos uz viņu greizu, bet mīļu skatienu, likdama noprast, ka man nav izvēles un nekādas teikšanas.
***
Dienas ritēja vienmuļas, pat nesolīdamas neko interesantu un ievērības cienīgu. Nedēļa pagāja, pienāca sestdiena. Pirms atvērt no rīta acis, sajutu tādu laimes un prieka pieplūdumu, kāds sen nebija piedzīvots. Pirmajā brīdī pat nesapratu, kas ir noticis.
Tad prātā atausa viņa rokas vieglais pieskāriens plecam un smasids lūpās. Nopūtos, ka jau redzu viņu sapņos, bet nespēju noslēpt smaidu. Ikdienas darbiņi šķita patīkami, pat mammas nīgrais vaigs šķita jauks kā vēl nekad. "Aizej nopērc produktus, ledusskapis tukšs.", blakusistabā burkšķēja mamma. "Labi, jau lidoju.", ieskrēju istabā un iedevu viņai buču, izsaucot vismaz nelielu smaidiņu.
Uzrakstīju Katei īsziņu, lai nāk laukā. Līdz veikalam bija krietns gabaliņš ko iet, tāpēc nevēlējos mērot ceļu viena. Jau pēc dažām minūtēm satikāmies.
"Sveika, Katiņ. Joprojām smaidi, vaigi nesāp?", iesmējos par draudzenes plato smaidu.
"Nesagaidīsi, par spīti tev smaidīšu.", viņa savilka aizvainotu ģīmīti, bet pēc brīža atkal čivināja. "Šodien vakarā vietējā mēroga pasākums, neliela ballīte. Tev jānāk, citādi mēs ar Arti tevi sasiesim un aizvedīsim. Būs gandrīz puse pilsētas. Varbūt beidzot šeit atradīsi savu sapņu princi tu, izvēlīgā princese.
"Bet...", taisījos iebilst, ka vēlējos atpūsties un pabūt vienatnē, bet kā jau vienmēr Kate pasteidzās: "Nekādus "bet". Ja es tevi neizvilkšu no šejienes, tad tu mūžam paliksi vecmeitās."
Neapmierināta nopūtos. "Tu jau mironi pierunāsi piecelties. Bet ja man nepatiks, tad aiziešu pēc desmit minūtēm un nekas mani neapturēs."
"Neuztraucies, un kā vēl patiks."
***
Vakarā sēdēju uz savas gultas un, nervozi knibinādama nagus, lūkojos uz Kates rosīšanos pa manu skapi. Drēbes viena pēc otras lidoja uz gultas, un tās, kuras agrāk likās mīļākās, tagad pēc Kates domām šķita nožēlojamas. Nabaga Artis sēdēja savā automašīnā. Brīžiem man palika viņa žēl, bet ne tik ļoti kā sevis.
Piesardzīgi uzdrošinājos iejautāties: "Varbūt es pati atradīšu ko uzģērbt?""Nē, tu neuzdrīkstēsies.", no skapja dziļumiem atskanēja sparīga atbilde. Izbolīju acis un kustināju lūpas. Vai tiešām parastai diskotēkai ir jāpucējas gluži kā milzīgam pasākumam.
Attapos, kad man sejā ielidoja kāds sens krekliņš, un tūlīt no skapja dziļumiem izlīda draudzenes smaidošā seja. Tēlotā pārsteigumā izsaucos: "Viss? Atradi kādus dārgumus?" Ar uzvarošu izteiksmi sejā viņa iegrūda man rokās melnu kleitiņu, mirdzošas sarkanas kurpes un bīdīja uz vannasistabas pusi. Novaidējos, kad no istabas atskanēja Kates apmierinātā grudzināšana.
Pēc ilgas stīvēšanās tomēr uzdabūju sev virsū melno drēbes gabalu un pati biju pārsteigta. Niecīgais vijums, kas vijās no kleitas apakšas gar sānu un augšā pārtapa ziedu vītnēs, mirdzēja pie katra gaismas stara. Es tajā izskatījos pēc kādas citas būtnes, bet ne pēc sevis. Varbūt Kates pūles nebija gluži veltīgas. Vēl mazliet ielokoju matus un uzkrāsojos.
Ienākot atpakaļ, Kate jau bija visu salikusi atpakaļ un spogulī piekārtojusi frizūru. Pagriežoties pret mani, viņas mute atsprāga vaļā: "Nu viss, ar tevi skaistumā nesacentīsies neviena, tas ir droši. Bet tagad ejam, Artis droši vien mašīnā jau aizmiga."
***
Kad ienācām iekšā telpās, skanēja klusināta mūzika, viss bija tīts nelielā dūmakā un viegli smaržoja pēc cigarešu dūmiem.
Daži dejoja zāles vidū, bet lielākā daļa pulcējās pie galdiem ar uzkožamo un stūros novietotajiem novusa galdiem, sarunādamies un ik pa laikam iesmejoties, radot neskaidru murdoņu. Ballīte nebija no parastajām, trokšņainajām, bet drīzāk no tām, uz kurām nāca, lai tiešām izklaidētos nevis piedzertos.
Aplaidu skatienu apkārt, cerībā ieraudzīt kādu pazīstamu, kaut vai attāli. Saskatīju kādā stūrī pāris puišus no skolas, ar kuriem gan īpaši nesagājos un nesarunājos. Laikam biju pārāk kautrīga, lai uzsāktu sarunu ar gluži svešiem cilvēkiem. Blakus atskanēja sveiciens un es neviļus salecos. Tas bija kāds no jaunākajiem skolasbiedriem, kuram es pieklājības pēc uzsmaidīju, lai gan nekad nebijām pārmijuši kādu vārdu.
Blakus pie auss Kate bubināja: "Aija, aizej taču parunā ar kādu. Tu atnāci uz šejieni, lai stāvētu pie sienas, vai kā? Lūk glīts puisis, pāris reizes pieķēru uz tevi skatāmies. Aizej papļāpā, iepazīsties."
Paskatījos viņas norādītajā virzienā un man gandrīz izsprāga acis no pieres. Pret leti atspiedies ar glāzi rokā stāvēja Kļava un sarunājās ar pāris puišiem.
"Klau, es laikam iziešu laukā uz minūtīti. Kaut kā galva sagriezās", piespiedu plaukstu pie pieres ar cerību, ka draudzene noticēs un izdosies izsprukt no viņas nagiem.
"Nemuļķojies, es pazīstu tos tavus jociņus, nekur tu nespruksi. ", viņa jau vilka mani aiz rokas. Centos iebilst, skrāpēt, līdz beidzot Kate piebremzēja. "Nu kas tev ir, kā tāda sēne stāvi, pat parunāt vairs nespēj vai?"
"Bļāviens, viņš ir mans skolotājs. Tu gribi, lai es viņa priekšā ar glāzi grozos?" Nu jau es biju pa īstam sadusmojusies. Šovakar nevēlējos Kļavu redzēt, nedz arī ar viņu runāt, vai tiešām tas ir tik grūti saprotams.
"Labi, labi nomierinies. Es zinu, ka viņš ir tavs skolotājs, bet šī ir ballīte un te neeksistē tādas robežas kā skolotājs-skolniece."
"Bet no prāta to tomēr neizdzēsīsi.", pie sevis noburkšķēju.
"Reku viņš nāk.", draudzene ieķiķinājās un iejuka barā. Klusībā viņu lamāju, un centos ar acīm sameklēt, bet meitene prasmīgi slēpās. Pat ar muguras smadzenēm jutu, ka Kļava stāv tepat aiz muguras. Virs galvas ierunājās viņa bass. Pēdējā mirklī vēl pavīdēja cerība, ka viņš mani nemaz neatceras, galu galā pirmā nedēļa jaunā darba vietā, tādu skolnieču vīrietis ir redzējis jau pāri simtam.
"Sveika, Aija.". Tas bija tuvu.