Starp eņģeļa spārniem #170

Laikam vajadzētu atvainoties par ļoti ilgo kavēšanos. Vairs neceru, ka šeit mani kāds vispār atcerēsies, bet tomēr pievienošu jaunu daļu.




Nometu samirkušo somu zem rakstāmgalda, un uz grīdas sāka plesties neliela peļķīte. Pie sevis pukojos par decembrim neatbilstošo laiku. No debesīm nomācoši lija lietus lāses, pārvērsdamas ielas par vienu vienīgu ūdens, asfalta un dubļu sajaukumu. Pret loga rūti trinas pie mājas sienas augošā bērza zari. Ik pa laikam klusumā nošvīkst zari, radīdami griezīgu skaņu.
Pieeju pie nelielā spoguļa, kas karājas pie sienas. Ar pirkstiem nobraucu gar tā robotajām, ar dažādiem vijumiem rotātajām malām. Ar pirkstgaliem jūtu vēsumu un gluži vai senatnīgu elpu. Viens no maniem atradumiem antikvariātā. Sīkums, tomēr dārgs.
Aplūkoju sevi spogulī- pretī veras meitene kastaņbrūniem matiem, kas plūst spīdīgā vilnī mazliet pāri pleciem, lielām, zaļām acīm un pilnīgām, sārtām lūpām. Viena no visparastākajām meitenēm, tomēr tik atšķirīga- ar savu jūtu un domu pasauli, ko tik grūti citiem izprast. Ar pirkstgaliem pieskaros lūpām, ko skārušas Edgara lūpas.
Ar smagu nopūtu iekritu gultā. Sirds sitas strauji un liekas, tūlīt, tūlīt tā izleks no krūtīm. Ieklausos tajā līdz puksti pamazām norimst mierīgāki un ieiet normālā ritmā. Rāmi ieklausos kā pret palodzi atsitas lietus šaltis, likdamas skanēt pat saltajam metālam.
Ar pirkstgaliem glāstīju telefona vēso korpusu, domās pārcilādama to, vai drukāt īsziņu Edgaram. Par spīti tam, ka šobrīd mūs vienoja kas vairāk par parastu draudzību, tomēr nespēju mierīgi uzlūkot viņa zaļganās acis, rakstītās īsziņas, vēlos vakaros dzirdēt viņa balsi. Sirds vispirms norima, tad atkal sāka aulekšot, likdama elpai izlauzties no krūtīm straujāk.
Telefons manās rokās klusām iedūcas, pārtraucot istabā radušos klusuma plīvuru. Ekrānā izgaismojās tikai viens vienīgs vārds "Atnāc". Un man pat nevajadzēja neko vairāk- tikai šo vienu pašu vārdu, kas spētu atsaukt mani pat no otras pasaules malas un nekas mani neatturētu, arī ne pašreizējais laiks aiz loga.

***
Saraucu degunu, iziedama no mājas saltajās lietus šaltīs. Laiks ne visai atgādināja Ziemassvētkus- brīnuma gaidas noplaka dubļu lāmu priekšā. Kaut gan kāds brīnums vēl vajadzīgs, ja es jau eju pie savas laimes. Iebāzu galvu dziļāk kapucē, kā sargādamās no vēja auriem un lietus lāsēm. Priekšā braucošā automašīna spēji nogriezās sānu celiņā, uzšķiezdama man aukstu peļķes ūdeni un izvilinādama pāris lamuvārdus. Ar acs kaktiņu noskatījos kā no mašīnas salona izrāpjas vīrieša stāvs un ar pūlēm grīļodamies tiek pa mājas durvīm iekšā. Ar rūgtumu atpazinu Ģirta sudrabpelēko vējjaku un tumšbrūno matu lokas.
Sekundes ritēja un lietus lāses cirtās sejā, bet es stāvēju un nolūkojos uz pelēko, noplukušo mājas fasādi līdz vienā no logiem iedegās gaisma. Bet vai tās bija skumjas vai drīzāk nožēla par to, ka biju vispār to puisim nodarījusi dodot veltas cerības, zaudējot pašai savas, tagad bojājot viņa dzīvi, bet būvējot laimi savējā.
Metos pāri nokritušo, trūdošo lapu kaudzēm un sabrūnējošajai zālei, kā gaiņājot prom no prāta glūnošās, prieku nospiedošās domas.
Ar mitrumu pievilgusī zeme ar katru soli padarīja slapjākas manas kājas, šķiežot brūngano ūdeni augšup. Bet mani neuztrauca ne pilošie mati, ne netīrās bikses, kas smagi lipa pie kājām. Ar pūlēm pievarēju pēdējos metrus līdz zem lapenes jumta stāvošajam Edgaram. Iespiedu seju viņa mīkstajā jakā, reizē ieelpojot saldeno smaržu un vairs necenzdamās aizturēt šņukstus, kas lauzās no krūtīm un asarām, kas sajaucās ar lietus lāsēm. Vairs necentos izšķirt vai tās bija pārguruma vai atvieglojuma, vai nožēlas asaras un par spīti visam man tas nerūpēja. Vienkārši ļāvu tām ritēt pār vaigiem, izraudot visu, kas pēdējā laikā bija sakrājies.
Ap pleciem apkļāvušās Edgara rokas turēja mani savos skāvienos, ļaudamas nejust ne vēja aurus, ne nožēlu, ne mirkļa vientulību. Brīžiem šķita, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kuram es rūpēju kaut cik vairāk par sevi un materiālajām lietām. Pat mamma bija aizņemta savā ikdienas skrējienā, reizēm atstājot mani ārpus sava vajadzību loka.
Edgars ar pirkstgaliem saņēma manu zodu un pacēla, liekot ielūkoties viņa zaļganajās acīs. Jutu kā asaras norit pār vaigiem un nokrīt uz zemes, bet turpmākās noriju, likdama noslāpēt sevī rūgtumu. "Zini, tu esi pārāk laba, lai es tavās acīs jelkad redzētu asaras. Un nojaušu kādēļ tu raudi. Bet padomā vai tu tiešām vēlētos ar viņu būt kopā, tikai tāpēc, lai nesāpinātu. Tici man, bez sāpēm mēs neviens dzīvē neiztiksim, ne tu, ne viņš, nedz es." Jutu kā viņa pirksti lēnām saspiež manu zodu ciešāk kā vēlēdamies izspiest visas asaras un atgriezt atpakaļ smaidu. "Tu to tiešām vēlētos?", viņa elpa lēnām dvesa karstumu uz mana vaiga, nožāvēdama asaras. Lēnām papurināju galvu, likdama Edgaram atlaist savus pirkstus. Saņēmu viņa plaukstu savējā joprojām klusēdama. Jutos reizē kā vīrieša sargātāja un tā, kuru jāsargā, bet arī tā, kura spēj nodarīt pāri, pati to nenojausdama.
Kabatā atkal ievibrējās telefons. Ar vienu roku to sataustīju un izvilku, ielūkodamās atnākušajā īsziņā. Uz galvvidus jutu Edgara zodu un silto elpu, reizē ieelpojot manu matu smaržu. Īsziņā bija tikai trīs rindiņas no Kates " Es neticēju, ka tu jelkad to spētu nodarīt, bet nespēju to šobrīd piedot. Ceru, ka tu saproti par ko es runāju, bet ja nē, tad ceru, ka sapratīsi pavisam drīz. Tikai neceri vairāk uz manu draudzību." Lūkojos uz ekrānu, aizmirsdama kur es atrodos un zaudēdama laika izjūtu. Pasaule pār mani bruka, paraudama līdzi arī Edgaru, kas joprojām bija apskāvis manus plecus. "Bet...bet...", pavēru lūpas pār kurām izlauzās tikai vārs čuksts un jutu kā acis atkal pildās ar asarām.