local-stats-pixel

Starp eņģeļa spārniem #131

 145  0

~~~
Pamodos aukstu drebuļu pārņemta-mitrās drēbes bija pielipušas miesai un vējš vēl vairāk saldēja ķermeni. Tikko ausa saule, izgaismodama mežu rožainās krāsās. Koki auga salīdzinoši atstatus viens no otra un skatam vīdēja ezera mirguļojošie viļņi.
Piespiedu pieri raupjajai koka mizai, cenzdamās aizdzīt svelošo kaunu, kas kā svins lija sirdī. Man nebija spēka raudzīties viņam acīs, pēc tā, kas notika, vēl jo vairāk tāpēc, ka es aizbēgu. Tomēr agri vai vēlu tam vajadzēs notikt.
Lēnām virzījos uz priekšu, atliekdama zarus, kas spraucās priekšā. Ar smagi pukstošu sirdi nostājos aiz koka un vēroju mūsu apmetni. Kate un Artis droši vien gulēja un neviena cita šeit nebija. Vientuļas meža ielokā vīdēja trīs teltis. Ielīdu savējā un ievīstījos pūkainajā segā, izbaudīdama tās sniegto mīļo smaržu un siltumu.
Blakus izkrita salocīts papīra gabaliņš. Pasniedzos un atlocīju to- skatam pavērās pāris rindkopas, sarakstītas smalkā, kaligrāfiskā rokrakstā.
"Aijiņ, piedod par sāpēm, ko Tev pirmīt nodarīju, izteikdams tos vārdus. Es nojautu, ka tā varētu notikt, bet nespēju vairs paturēt šo teikumu sevī. Tu biji pārāk skaista un cēla šai mēnesnīcas naktī.
Es zinu, ka Tu atgriezīsies un izlasīsi šo vēstuli. Es braukšu prom ar šīrīta autobusu un pirmdien skolā uzrakstīšu atlūgumu, lai Tev manis dēļ vairs nevajadzētu ciest.
Iespējams Tu mani nekad dzīvē neredzēsi, bet tā būs labāk visiem. Zini, ka es vienmēr domāšu par Tevi, lai gan manas jūtas paliek neatbildētas.
Edgars"
Noglāstīju ar pirkstgaliem vēstuli un noglabāju kabatā. Pār vaigu noritēja vēsa asara, kuru žigli notraucu. Es nedrīkstēju raudāt citiem redzot. Pamanīju kustību laukā un saklausīju lapu čaboņu, bet nepaskatījos uz cilvēku, zinādama jau iepriekš kas tur ir. Pagaidīju desmit minūtes, lai pārliecinātos, ka gājējs neatgriezīsies, un devos uz ezeru, lai nomazgātu seju un apsārtušās acis.
Vēsais ūdens patīkami veldzēja, atdzesēdams sakarsušās domas un aizskalodams līdzi naktī sakrājušās asaras. Dziļi ieelpoju, izvēdinādama sevi un piepildīdama ar mitro gaisu.
Aiz muguras atskanēja smiekli un spiedzieni. Uzliku sev uz sejas smaidu kā masku un pagriezos, lai palūkotos uz abiem. Artis pacēlis Kati grieza sev apkārt, skatīdamies viņas plīvojošo matu ieskautajā smaidošajā sejā. Īsu brīdi kaut kur zemapziņā uzplaiksnīja greizsirdības dzirksts, bet es to tūlīt nodzēsu. Tā nedrīkstēja, viņi bija mani labākie draugi un nebija vainīgi pie manām neveiksmēm. Kate palūkojās apkārt un pagriezās pret mani: "Bet kur tad Edgars? Aija jau no agra rīta rosās, bet kāpēc viena pati?" Arī Artis piebalsoja Katei: "Jā, kur tad palika Edgars? Mēs jau labu brīdi esam augšā, bet viņu neredzējām."
Noriju kaklā sakāpušo kamolu un centos normāli izdabūt no sevis teikumu: "Viņš ar rīta autobusu aizbrauca uz mājām kaut kādās darba darīšanās." Izmocīju smaidu, bet, kā izskatījās, nepārliecināju viņus.
Kate kaut ko iečukstēja puisim ausī, un viņš pamājis devās prom. Susināju seju dvielī, juzdama kā draudzene apsēžas blakus: "Aija, kas starp jums īsti notiek? Es redzu, ka tie par darba darīšanām ir meli, un tur ir daudz dziļāk." Viņa atglauda man šķipsnu no pieres un apskāva, piespiezdamās klāt. "Es esmu tava draudzene un uzklausīšu visu, kas tev uz sirds. Tici man, tā būs vieglāk tev pašai. Man tu taču vari uzticēties."
Zināju, ka Kate manus noslēpumus nekad neizpaudīs tālāk. Bet visi pēdējā laika notikumi mulsināja un biedēja mani pašu, un vārdos izteikti, kļūs pavisam citādāki.
Draudzenes rokas mani viegli sapurināja, nokratot matu šķipsnas uz acīm un kutinot lūpas. Kāds aizsprosts manī pārlūza un vārdi paši plūda straumē pār manām lūpām-jūtas, emocijas, pārdzīvojumi gāzās laukā, izskalodami manas domas un dodami vaļu skaidrām jūtām. Līdz ar pēdējo vārdu no pamales izlīda saulesstars, iekrāsodams visu debesjumu pērļainā gaismā, jaukdamies ar debesu zilgmi. Pār vaigu noritēja asara, kuru notraucu-jutu, ka asaras izsīkst un nav vairs spēka raudāt.
Kate nerunāja, ļaudama klusumam mierināt un nogludināt sāpju atstātos negludumus. Saule lūkojās uz pasauli ar gaišu skatienu, atmirdzēdama kā skumju, tā prieka pilnajos skatienos.
***
Ar smaidu pierausos no gultas- uzsmaidīdama gan pelēkajām debesīm, gan dubļu klātajam pagalmam aiz loga. Man pietika to saulesstaru, ko guvu lūkojoties uz Edgaru- lai gan pārmijot tikai dažus nepieciešamākos vārdus un nejauši sastopoties skatieniem, tomēr guvu prieku redzot viņu no attāluma vien.
Tumšais laiks tomēr nedzēsa gaišumu sirdī, kas radās tuvojoties Ziemassvētkiem. Kā maza meitene vēl ticēju brīnumam un ļāvu sevi aplaimot egles smaržīgajai burvībai.
Laimes sajūtu apslāpēja telefonā mirgojošā īsziņa no Ģirta. Viņa klātbūtne arvien traucēja pacelties pāri problēmām un nospieda arvien vairāk. Agri vai vēlu šīm attiecībām būs jāpārtrūkst kā diegam, kas visu laiku turējies kopā uz viena tieva matiņa.
Lēkdama pār peļķēm tuvojos skolai. Pret stūri atspiedies stāvēja Ģirts, nevērīgi sabāzis rokas kabatās. Līdzko biju puisim klāt, viņš apķēra mani un uzspieda lūpas uz vaiga, ar bārdas rugājiem noskrāpēdams man seju. Neviļus atspiedos ar plaukstām pret viņa krūtīm: "Nevajag, te visi redz mūs." Viņš pārsteigts paskatījās man sejā: "Nu un? Tu šodien esi sliktā noskaņojumā." Lūkoju paspraukties viņam garām un nejust uzmācīgo odekolona smaku, kas cirtās degunā. "Nē, es labāk iešu uz stundu. Tiksimies vēlāk." Iespraucos burzmā un grūstīdamās izbrīvēju ceļu līdz klasei.
Atgrūdu durvis un, nomurminājusi diezgan nelaipnu " 'brīt" smagi atslīgu krēslā blakus Katei. Viņa pacēla skatienu no telefona: "Kas tad tev? Slikts noskaņojums jau no paša rīta?" Aizkaitināta nometu kladi uz galda ar skaļu troksni: "Jā, man ir slikts noskaņojums. Un? Kas tur tik īpašs? Kas jums visiem ir, vai tiešām ir jāprasa, ja jau tas tik ļoti krīt acīs." Draudzene neviļus atrāvās, dzirdot aso toni. "Labi, labi nomierinies. Satrīdējies ar Ģirtu?" Dziļi ieelpoju: "Nē, tikai nelāga pašsajūta." Jutu Edgara skatienu un dusmīgi blenzu pretim, likdama viņam novērsties.
Pusdienu starpbrīdī stāvēju piespiedusies pie sienas, cenzdamās atrast somā telefona maciņu. Kate blakus nepacietīgi pūta un rādīja nomocīītu seju: "Ak Dievs, ātrāk, pasteidzies. Es tūlīt nomiršu badā. Varbūt kaut kur nometi un aizmirsi?"
Novaidējos, atcerēdamās, ka nometu to vēstures kabinetā uz palodzes. "Klau, es tūlīt aizskriešu pakaļ uz vēsturi. Es ātri." Aiz muguras dzirdēju draudzenes mokpilno vaidu.
Pieklauvēju un uzmanīgi atvēru durvis. Pārsteigumā atspiedos pret sienu, lai nesaļimtu uz grīdas, ieraudzīdama divus cilvēkus pie loga. Ķīmijas skolotāja atbalstījusies pret sienu un sagrābusi Edgara matus, ar ļaunu smaidu lūkojās pār vīrieša plecu, kas skūpstīja viņas kaklu. Aizžņaugtā balsī izgrūdu vāju "Atvainojiet" brāzos pa gaiteni uz tualeti ar acs kaktiņu vēl pamanīdama kustību, ar kādu Edgars atgrūda Lejiņu no sevis.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-engela-sparniem-12/768919

Pievienotie video



Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Lieli sveicieni!! emotion Cenšos kad ir laiks tad rakstīt emotion
 0  0 atbildēt