Notikušais man ir atņēmis jebkādu domāšanu. Vēroju Denisu un nespēju noticēt. Dzīve ir netaisna un negodīga kā netīra spēle ar zaudētājiem. Vai šis mazais bērns ir spēlējis pārāk godīgi vai arī krāpies? Mani moka retoriskie jautājumi uz kuriem es noteikti atbildes neiegūšu.
Mes abi esam ārā no nomācošā dzīvokļa ar depresijas un dziļas nomāktības pēcgaršu. Gribas raudāt par redzēto, bet priecāties par to,ka bērns ir prom no paša mātes,jo nekas labs ar šo sievieti nav sagaidāms. Deniss šādā vidē nespētu izaugt par pilntiesīgu cilvēku,jo viņa vecāki nespētu radīt pareizu priekšstatu par dzīvi,tās vertībām,izglītību un sabiedrības normām. Protams, ir cilvēki,kas spēj savākties un dzīvot normāli,bet.. Es nepriecājos par viņa nāvi,kā varētu šķist,es vienkārši domāju,ka šeit viņš cieš mazāk.
Raugoties uz zēnu rodas sajūta,ka viņš atgūstas, par ko vēsta viņa nevainīgā sejiņa kurā vairs nav šausmu atblāzmas. Itkā nojautis manas aizdomas viņš ieminas.
- Ja mana mamma mani neredz, vai viņa mani gribetu redzēt vai viņa mani jūt ?
Es atglaužu matu šķipsnu,kas vēja iespaidā plivinās gar manām acīm.
-Tava mamma...viņa...nespēj nojaust tavu klātbūtni,jo fiziski tu neesi viņai blakus. Vai zini,kas ir spoki?
-Jā. Deniss pamāj ar galvu.
-Nu lūk, mēs esam tie spoki.
-Bet spokus var redzēt un dzirdēt. Skolā viens draugs par to stāstija,viņa māsa redzēja mirušo omi.
Puika aizgrābti stāsta. Es viņu pārtraucu,jo vēlos paskaidrot.
-Iespējams,ir cilvēki, kas tos redz, bet valda uzskats,ka redzētais ir tāda kā garu transformācija un tas ko dzirdam,ir tikai mūsu iedomas un ilgas pec mirušā cilvēka klātbūtnes.
Denisa seja saviebjas.
-Tad mūs nekad neviens neredzēs un nedzirdēs ?
-Jā.
-Un ko mums tagad darīt?
- Nezinu. Mēs varam tikai apciemot savus mīļos,noraudzīties viņos un priecāties par to,ka viņi dzīvo.
Deniss plati pasmaida atklājot divu priekšzobu neesamību.
-Tad ejam! Viņš strauji pielec un sniedz man roku.
Škiet,ka mēs šo pasauli spēsim baudīt. Tiesa, viss prieks tiks Denisam,jo viņš spēj būt blakus savējiem.
