Starp dzīvajiem un mirušajiem (3)2

Ko man teikt šim bērnam ?Viņš vairs nekad nedosies mājās,neapskaus mammu, nespēlēsies, neapmeklēs kino...nedzīvos.Cik daudz šī mazā dvēselīte vēl varēja piedzīvot. Tagad man gribās raudāt. Mēs šeit esam divi, tātad mums jāturās kopā. Varbūt šeit viņa mamma esmu es?

-Dod man savu rociņu,iesim pastaigāties. Es pēkšņi pieceļos un dodos bērna virzienā.
Puika ar ātru rokas vēzienu noslauka asaras, un bikliem soļiem nāk man pretī. Viņš izskatās tik mazs un neaizsargāts, ka es ar izstieptām rokām gaidu, kad viņš pienāks un es varēšu viņu samīļot. Kad bērns man piekļaujas, es sajūtu viņa trauslo ķermeni,taču man par pārsteigumu tas ir ledaini auksts. Man gribas atrauties no skāviena,jo tas mani saldē,bet es turos,jo šāda kustība puiku nobiedēs un to es noteikti nevēlos.

-Kāpēc tu esi auksta? Puika pārsteigumā man jautā, vēljoprojām cieši manī iekrampējies.
Tagad es nezinu,ko atbildēt. Ja es teikšu,ka mēs abi neesam dzīvi vai viņš to sapratīs ?
Nolemju gļēvi izvairīties no atbildes.

-Varbūt no sākuma iepazīstamies?Mani sauc Evija un kā tevi? Jūtu,ka mana balss ir pārspīlēti jautra.
Puika atraujas no ciešā apskāviena un raugās manī.

-Mani sauc Deniss,bet mamma mani sauc par Deni.
Es nosmejos.

-Tev droši vien nepatīk sava iesauka,vai ne? Mani bērnībā sauca par Evu un es vienmēr dusmojos.
Puika nopietni un izvairīgi atbild.

-Man patīk abi vārdi.
Deniss nolaidis acis raugās zemē. Man ir sāpīgi skatīties uz skumju pārņemto bērnu,kuram es nekādi nevaru palīdzēt.

-Pastāsti par sevi. Kur Tu dzīvo, ar ko tev patīk nodarboties?
Jau atkal es cenšos viņu iesaistīt sarunās,jo man ir liela vēlme iepazīt šo bērnu. Turklāt es nespēju ignorēt viņa skumjas.
Deniss vēl aizvien raugās zemē.

- Es dzīvoju Rīgā. Man nav nodarbošanās. Es tikai eju uz skolu,kura man nepatīk un pēc tam ar draugiem kaut kur ejam,ja mamma ļauj.
Tagad man rodas priekšstats,ka šis bērns ir bijis nelaimīgs,bet vai tādēļ viņam bija jāatņem dzīvība?