local-stats-pixel fb-conv-api

Starp dzīvajiem un mirušajiem ( 22)6

Ir sajūta,ka pagājusi mūžība, bet,iespējams, pāris dienas vai nedēļa kopš pēdējiem notikumiem.

Gatis ir kluss un kā bailīgs kurmis ierāvies savā alā. Šķiet, viņam pēdējie notikumi ir atņēmuši visus spēkus un runas spējas,kas viņam itin labi padevās. Uzmetot aci var nojaust,ka Gatis ir gudrs,mērķtiecīgs,varas kārs un augstprātīgs,kas jāsaka, pat viņa personību mazliet izrotā. Viņam piemīt šarms un vīrišķīga grācija,kas pievelk un liek vēlēties būt tādam kā viņš. Šobrīd viņa tēls pamazām blāv, jo ne jau vainas apziņa viņu moka,bet gan tas,ka viņš nespēj neko ietekmēt. Vara,kas kādreiz viņam bijusi,tagad ir kādam citam, dzīve, kas dzīvota tagad ir tikai atmiņas. Viņam sāp un neviens nespēj palīdzēt.

Ik pa laikam vēroju Gati. Viņš škiet to nepamana, vai arī negrib pamanīt,jo iegrimis savās domās. Kad kārtējo reizi paskatos viņa virzienā,viņš notver manu skatienu.

-Šai vietai ir kaitinošs mīnuss. Mēs esam vietā kuru pat nezinam, šeit ir drūmi un mēs burtiski trinamies viens gar otru. Pat paejot malā vai aizejot tālāk nav iespējams sajust vienatni,otrs ir blakus. Bet...tāpat ir vientulības sajūta,kā lai to izskaidro?

Sajūtos mazliet vainīga par savu nemitīgo vērošanu un saprotu,ka Gata sacītais ir tēmēts man, liekot sajust kaunu par to,ka esmu šeit kopā ar viņu,jo viņam traucēju.

-Nezinu. Ar katru dienu rodas aizvien vairāk jautājumu,bet atbilžu nav.

Gatis maina tēmu.

-Zini, man nav miera un jo ilgāk es to velku,jo grūtāk man paliek.

Nesapratu.

-Ko tu velc garumā?

Gatis savelk neapmierinātu grimasi.

-Būšanu tur,pie Zanes.

-Āa..tu par to ? Un kur problēma

... tu zini kā tas notiek.

-Es nespēju. Man bail no vilšanās,ka tomēr neesmu bērna tēvs,baidos par viņa veselību un negribu redzēt kā viņš cieš. Zanei arī nav viegli.. redzu tikai slikto un pēc tam mokos. Sava dzīve pēc visa iepriekš redzētā vairs nešķiet tik slikta.

Un nebija arī. Būtu pārdzīvojis un pāršķīris jaunu lapu,jaunai skaistai dzīvei. Nāktu jauna laime,pagātne aizmirstos.

-Neredzēsi,neuzzināsi!

Runāju gluži vai kā par filmu,kura jāredz.

-Laikam jau tev taisnība.

Gatis ieelpo un brīdi padomājis jautājoši ieskatās manās acīs itkā prasot atļauju.

Es pamāju.

Nonākam iepriekš jau apmeklētajā slimnīcā. Atkal dodamies uz dzemdību nodaļu. Kad esam pie Zanes palātas durvīm, Gatis atkal ieelpo, itkā grasoties veikt nopietnu darbu un lēnām atver smagās metāla durvis. Palāta ir tukša. Abi pārsteigumā skatāmies viens uz otra un mūsu galvās svārstās dažādas domasgan labas -Zane atguvusies un ir parvesta uz parasto palātu,gan arī sliktas -ar viņu ir noticis ļaunākais.

Es,lai kaut cik kontrolētu situāciju uzreiz iesaucos.

-Nekrīti panikā! Kur gan viņa var būt ?

Es domāju. Domāju..

-Pie bērna!Ejam pie bērna!

Gluži vai kā ģeniālu ideju izsšpļāvusi es līksmi iekliedzos un sasitu plaukstas.

-Jā,pareizi.

Gata seja pēc iepriekšējā bāluma tagad iegūst sarkanīgāku nokrāsu.

Dodamies jaundzimušo intensīvās terapijas virzienā un jau no attāluma caur stiklotajām durvīm redzam Zani,kura noliekusies pie inkubatora,kas abus nežēlīgi škir.

Zane izskatās vārga un samocīta. Viņas vēljoprojām skaistajā sejā nav atgriezies spožums un viņai raksturīgais iedomīgais skatiens,tā vietā seju daiļo, kas cits- maigums un ,mīlestības pilnās acis,ko viņai dāvajis bērns.

Mazais puisītis vēljoprojām ir vārgs, miniatūrisks, kluss un ieskauts medicinisko caurulīšu varā. Visapkārt pīkst aparāti,netālu raud bērns, pie kāda cita inkubatora stāv ārsts ar jaunajiem vecākiem un kaut ko aspriež.

Zane iegrimusi domās un sapņaini raugās uz savu bērniņu. Viņas sarkanās acis un pietūkušie plakstiņi ir nenonsakāmā krāsā,kas liecina par ilgu raudāšanu. Arī tagad viņai ik pa laikam nobirst asaras,kas kā lietus lāses krīt pār caurspīdīgo inkubatoru. Brīdi pastāvējusi viņa pa gaiteni lēnā gaitā dodas prom. Gatis momentāli seko,baidoties viņu pazaudēt.Atšķirībā no iepriekšējās palātas šī ir daudz mājīgāka un atgādina guļamistabu ar lielu divguļamo gultu un tai pretī platekrāna televizoru.

Zane iekrīt gultā un aizver acis,bet atelpas brīdi iztraucē koša un eleganta dāma,kas burtiski iebrāžas palātā. Milzīgais puķu pušķis, ko viņa knapi tur rokās nokrīt zemē,vina to aši paceļ un noliek uz gultas.

-Meit! Kā tu jūties? Tikko ielidoju Rīgā un uzreiz metos tevi apraudzīt.

Zane nopūšas,paņem mīksto spilvenu aizliek to sev aiz muguras un apsēžas.

-Man viss labi. Noliec tās puķes uz skapīša,kad atnāks medmāsa palūgšu,lai ieliek kadā vāzē.

Sieviete noliek pušķi un dārgo rokas somiņu un noraizējusies apskauj meitu. Skāviens ir vairāk simbolisks,gluži kā apskaujot kolēģi vai kādu senu paziņu.

-Un kā bērns ? Jānis man neko nepaskaidroja,tikai to,ka esi piedzemdējusi un bērns smagā stāvoklī.

Zane ātri izstāsta par notikušo. Viņas māte rūpīgi klausās ik pa laikam komentējot savu un kādas draudzenes pieredzi, kurai esot bijis līdzīgi,bet tagad visi esot veseli un laimīgi.

-Nepārdzīvo bērnam viss būs labi. Tik daudzi bērni dzimst pat vēl agrāk par tavējo un izaug par veseliem cilvēkiem.

Sieviete absolūti vienaldzīgi nosaka.

-Tev viegli teikt nav jau tavs bērns.

-Tas ir mans mazbērns un man nav vienalga,ja tu domā,ka man viņš nerūp.

Zane nosmejas.

-Liekulīga kā vienmēr. Grūtniecības laikā nekad nepajautāji kā mums abiem iet. Tu pat nezināji, ko es gaidu un kad man jādzemdē.

-Protams,protams,tagad es pie visa vainīga!

Sieviete noplāta rokas un savelk gaiši brūnajā tonī uzkrāsotās lūpas.

-Es nesaku,ka tu pie kaut kā esi vainīga,bet gan to,ka tev vienalga par saviem bērniem un mazbērniem tev rūp tikai tu pati.

-Nevajag man tagad pārmest, tu zini cik daudz es centos tevis un tavas māsas dēļ. Man ar jums nebija viegli,turklat neaizmirsti,ka audzināju jūs bez tēva.

Sieviete kļūst nikna.

- Tēvs tevi pameta,jo tu viņu krāpi.

-Tu pati neesi labāka. Vai tu gadījumā negulēji ar trim vīriešiem vienlaicīgi un tava kāre pēc naudas un iekāres padarīja tevi slimu ? Vai tu maz pati zini kurš ir īstais bērna tēvs ?

Zane pat nenokaunas un dusmīgi atcērt.

-Tas viss tevis dēļ. Tu mani uz to visu pamudināji, iepazīstināji ar Vitāliju sakot,ka viņš ir miljonārs un ka Gata ar Jāni kopējā bagātība esot tikai kapeikas.

-Bet es tev neliku būt ar viņiem kopā. Turklāt vēl vienlaicīgi.

-Neliki,bet es apmulsu. Vitālijs bija nežēlīgi bagāts,Gatis turīgs un man tobrīd,kad iepazināmies nebija, kur dzīvot, un viss salikās tā,ka man bija ērti,bet Jāni es mīlēju.

-Tu esi muļķe.

Zane pieceļas no gultas un sāk kliegt.

-Jā, es esmu muļke,bet tikai tāpēc ,ka tu man ieskaidroji,ka man vajag bagātu vīru,lai man kā kādreiz tev,nebūtu jādzīvo nabadzība.Tu man to kā mantru nepartraukti atkārtoji un es sāku ticet,ka patiešām esmu pelnījusi bagātnieku.Es kļuvu par mantkārīgu pašlabuma meklētāju. Man tikai vajadzēja izšķirties no Gata un sagaidit, kad Vitālijs izškirsies no sievas,bet tad es satiku Jāni. Viss sāka brukt, Vitālijs mani pameta,tad Gatis bija pedējais salmiņs pie kura pieķerties,bet Jānis man lika justies dzīvai,jo mēs mīlējām viens otru. Kad paliku stāvoklī sapratu, ka bērnam gribu mīlošu ģimeni un pateicu Jānim,ka gaidu viņa bērnu, biju pārliecināta, ka viņš ticēs,jo teicu,ka ar Gati mums jau kādu laiku nav tuvu attiecību, tikai dzīvojam kopā. Protams,es meloju. Ja Gatis nebūtu dzirdejis to sasodīto telefona sarunu viss būtu bijis citādāk. Es pati sevi ierāvu melos,bet Gati pašnāvībā.

Pēkšni palātas durvis ar blīkšķi atveras un pa tām ienāk Jānis.

38 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Man jau vienu brīd' šķita, ka Zane pati nezin, kurš īsti ir bērna tēvs 😄😲

0 0 atbildēt