Jaundzimušo intensīvā terapija nav tālu, tādēļ tur nonākam ātri. Man kā mātei pārņem drebuļi raugoties uz mazajām un nevainīgajām dzīvībiņām. Šie bērniņi ir tik trausli,mazi,neaizsargāti bez saviem vecākiem. Šeit ir savi noteikumi un bērniņu labad tie atrodas stingrā ārstniecības personāla uzraudzībā.
Mūs pieved pie Jāņa dēla. No visiem bērniņiem viņš šķiet vismazākais un visklusākais. Pieņemu,ka viņam nav spēka raudāt,jo pašam par sevi jācīnās. Vēl aizvien prenatālajā periodā īslaicīgi neiegūtā skābekļa dēļ bērniņš ir nedabiski zilganā krāsā. Ap zīdaini ir miljons dažādu trubiņu un tas izskatās mazliet sirreāli.
Medicīnas māsa īsi un kodolīgi pastāsta par jaundzimušo,sakot,ka var paiet ilgs laiks līdz viņš atlabs un vairākas nedēļas viņš būs inkubatorā kamēr būs stabils un uzņems spēkiem un ķermenim nepieciešamo svaru. Viņa škiet optimistiski noskaņota, vai varbūt viņai tādai jābūt pacientu acīs ?
Jānis neatlaižot skatieni no savas atvases rūpīgi klausās speciālista teikto. Kad medicīnas māsa aiziet iestājas klusums. Tikai tagad Jānis nespēj valdīt emocijas un sak sņukstēt un klusi nosaka.
-Ja vien es tev varētu palīdzet!
Mums abiem ar Gati ir grūti noskatities šajā ainā,jo tā patiesi ir smaga. Kontrasts starp šiem abiem cilvēkiem ir sāpīgs.
Es izeju no nodaļas,jo nespēju tajā noraudzīties. Mani parņem skumjas un ilgas pēc savas ģimenes. Atceros kā vīrs raudzijās uz mūsu pirmdzimto un cik ilgi lēju laimes asaras.
Pēc brīža mani partrauc Gatis.
-Šausmīgi vai ne? Nabaga bērns.
Es pagriežos Gata virzienā.
-Neaptverami šausmīgi. Man nav...
-Man arī.
Abi domājam līdzīgi un nokāruši galvas stāvam. Mēs neko negaidam un neko negribam.
Jau atkal nezinam cik ilgs laiks pagājis,jo kopš ierašanās slimnīcā neesam ieskatījušies pulkstenī,kas
šajā situācijā šķiet muļķīgi un nelietderīgi. Mums garām paiet Jānis un dodas Zanes palātas virzienā. Nonākot pie durvīm viņš apstājas, brīdi padomājis aizgriežas un dodas prom.
-Vai tu ..?
-Nē! Gatos atbild pat nesagaidijis jautājumu.
Pēc brīža mēs nonākam atpakaļ savā miglas teriotorijā. Jūtos Gatim pateicīga par nonākšanu šeit,jo šobrīd te šķiet mājīgāk un labāk. Visi šie notikumi ir nogurdinājuši manu prātu un dvēseli kopumā. Pirmo reizi es jūtos nogurusi.
Arī Gatis ir izmocīts un domīgs,viņam šis viss,protams,ir daudz grūtāks. Ir sajūta,itkā viņš virs sevis nestu milzu vezumu, tik sakumpis viņš izskatās.
-Mazais pusītis varētu būt mans. Zini, es sev pat to cenšos ieskaidrot. Un pat ja tā būtu,tas neko nemainītu, es nespētu viņu aprūpēt un uzturēt tikai mīlēt no attāluma un sapņot kā būtu,ja būtu.
Mirkli iestājas klusums un tad Gatis atsāk savu monologu.
-Mana sirds saka,ka tas ir mans bērns, nekad neesmu paļāvies intuīcijai,vienmēr visu izsvēru ar prātu,bet šoreiz es ceru,ka Jānis pieprasīs paternitātes testu un būs skaidrība. Pēc visa kas bija noticis, es ticēju,ka bērns nav mans,bet viņu ieraugot jūtos savādāk, nevaru izskaidrot,bet kaut kāds tēva instinkts mani pārņēmis. Tā sajūta ir man absolūti sveša,bet tik dabiska.
Gata teiktais tomēr liek aizdomāties. Ja nu Zane pati ir sapinusies un patiesībā nezina, kurš ir tēvs,bet Jāni pasludinājusi par tēvu,sava izdevīguma dēļ?
Gatis pastāstijis par savām aizdomām un velēdamies būt viens dodas meža virzienā. Redzu kā viņš apstājas tam pretī un stāv. Itkā sabijies no nezināmā biezokņa viņš paiet atpakaļ un apsēžas uz tuvuma esošā celma.
Man negribas viņu traucēt. Sāku staigāt apkārt,jo neko citu šeit nevaru darīt. Vai nu nīkt sēžot uz kāda cieta celma,akmeņa vai uz augstās zemes,vai arī pastaigāties pa garlaicīgo miglu,kura brīžiem burtiski kā atvars ierauj sevī liekot sajust tukšumu.
Tā mēs katrs par sevi pavadam laiku.Kad esmu viena man laiks ir apstājies, nekas nenotiek esmu tikai ar savām domām,atmiņām un nepatīkamo tagadni. Viss škiet nomācoši drūms un es pati sev -nenozīmīga.
