Iegaju sekretariātā.
- Vārds, uzvārds - ne īpaši laipni iesaucās sarkanmataina sieviete.
- Emma Līce - atbildēju.
- 209 istaba, rekur atslēgas un stundu saraksts - sacīja sekretāre.
- Paldies un uz redzēšanos - atteicu.
- Uzredzēšanos - pateica sekretāre un sāka kaut ko drukāt
Sāku iet skolas virzienā, redzēju kā trīs meitenes sava starpā sačukstas skatoties uz mani, pff vienalga. Iegāju skolā sāku skatīties skolas plānu, ieraugot kur atrodas istabiņas saku iet pēc plāna.Tā es nostaigaju apmeram stundu, man piegāja klāt ruda meitene.
- Tu izskaties apmaldījusies, ko tu meklē?- viņa sacīja
- Es meklēju 209 istabu - pateicu.
- Tātad tu esi Emma man jau no rīta pateica ka tu ieradisies. - viņa sacīja - starp citu mani sauc Elizabete vari vienkarši mani saukt pat Betu.
- Ka es sapratu tad mēs dzīvosim viena istabā?- jautaju.
- Jā nāc es parādīšu kur ir jāiet.- Beta atteica.
Mēs ilgi gājam pa zaļganīgu gaiteni, līdz es pamaniju tās trīs meitenes kuras iepriekš kaut ko apsprieda par mani.
- Eu, Beta kas ir tās trīs meitenes?- jautaju.
- Tās ir trīs vislielākās maitas mūsu skolā : blondā ir Annija ,brunete ar zilām šķipsnām ir Silvija un brunete ar nenormāli īsiem svārkiem ir Jana. - stāstīja Beta - Ja negribi nepatikšanas labāk ignorē viņas.-
- Tu rižā mauka ko tu par mani tiko teici? - Annija izkliedza.
- Lūdzu pamēģini vismaz padomāt ar savu blondo galviņu pirms ko saki - atteicu aizsargājot Betu.
- Tu nožēlosi to ko tiko pateici - teica Silvija.
- Pff es nenožēloju neko, bet tava māte nožēlo, ka neiztaisīja abortu! - skarbi noteicu.
- Mauka- Silvija teica.
- Esi tu - atbildēju.
tikai tagad biju sapratusi ka visi kas tobrīd bija gaitenī skatījās uz mani un Betu. Laikam biju vienīgā kas spēja kaut ko tādu pateikt viņām. Mēs turpinājām ceļu klusējot. Uzgājām pa kāpnēm un tur jau atradās mūsu istabiņa.
- Paldies - klusi pateica Beta - , tu esi vienīgais cilvēks kas jebkad ir mani aizstāvejis.
- Viņas pašas uzprasījās - atteicu un saku izkrāmēt mantas.
Somas virspusē ieraudzīju A5 formāta rūtiņu lapu, pēc rokraksta sapratu ka tas ir mans mazais bralis. Sāku lasīt vēstuli.
Emma es ceru ka tu atradi šo vēstuli.
Es ļoti gribu lai tu brauc atpakaļ, bet mamma un tētis neļaus. Es tavas somas mazajā kabatiņā ieliku tev davanu lai tu mani atcerētos pa to laiku kad būsi tajā skolā.
Man tevis pietrūks.
Lauris.
Atvēru somas mazo kabatu un atradu tur brāļa mīļāko mašīnīti. Gandrīz sāku raudāt, bet pekšņi ienāca Beta.
