Uzrakstīju dzejas darbu, maigiem vārdiem, ne tik ļoti skarbu,
kā par sabrūkošu tiltu tēmām un par varas vīru darbu shēmām.
Ja man milzu superspēja būtu, par vadoni es savai tautai kļūtu,
nebāztu es tautas naudu ķēšā, bet - vien esmu tēva meita trešā.
Ja es dabai pavēlniece būtu, lietu sūtītu, lai visi augi veldzi gūtu
un katra lietus lāse mazgā putekļaino vielu, lai spokos nelasu
kā sensāciju, ka kāds ar putekļsūcēju tur redzēts sūcam ielu.
Ja būtu tā, kā nebūtu, kurš mums to reiz vēl zinās gudri skaidrot
- kurš tilts vēl bruks vai kalpos tas vēl kādam varas krēslu sildot.
Bet pacietīgā tauta it visus uzklausa un steidz uz darbu laikā,
kaut gari nezināmi apvedceļi līdz darbam būs vēl ilgi jāizbraukā.
Un notiek mums ikdien visapkārt viss tik tā ''STARP CITU'' vien,
kā nemitīgi čakli ziņas TVNET tam visam labi izseko un iekšā lien.
''STARP CITU''
Varbūt ka RS ieķīlātais putekļu sūcējs labu darbu darīja,
tur kāda rokās sūcot putekļus, tas lielo Rīgas smogu tīrīja.
Bet trešā meita - bārenīte kā pasakā kļūst vienmēr laimīga
un sīkās dienas likstas joprojām pieticīgi spokos remdina.
Kāds datortārps grauž nemitīgi savam rakstam jaunu sleju,
nevienu skaļi netraucē un visi pazīst viņa vecu veco seju.
Kāds spoks ir ieraudzījis piemigušu sardzē večuku pie tilta,
ar steigu spokos savu rakstu liek, kamēr vēl viņa ziņa silta.
Vēl ome ieliek bilžukus par šo un to, pa reizei arī pielabo,
lai rakstiņš būtu laika garā, un ir jau ome jātur kāda varā.
Mums rutīna ir katram sava, darbošanās piederība brīva.
Uz lodžijas aug tomāti, tie omei jāaudzē, kamēr vēl dzīva.
