Jauna daļa klāt. Šī tāda garāka. Ceru, ka patiks. :]
*Pusdienas*
‘’Kā tev gāja Mr. Laina ‘’aizturēšanā’’? Eimija, mana labākā draudzene iesmejoties prasīja.
‘’Mr. Lains nesaprot manu sarkasmu.’’
Viņa iesmējās. ‘’Viņš vienmēr ir tevi ienīdis.’’
Pamāju ar galvu. ‘’Es zinu, es domāju, tas ir tāpēc, ka viņš nevar iegūt manu tanti.’’ Atbildēju un visi kas bija tuvumā iesmējās.
Bet tā bija taisnība, viņš bija mēģinājis viņu iegūt, aiziet ar viņu uz randiņu. Bet vienmēr mana tante viņu atraidīja.
Noskanēja zvans. Bija laiks doties uz nākamo stundu.
‘’Atā.’’ Uzsaucu visiem kas sēdēja pie galda un devos uz stundu, vai kā es viņu dēvēju, - gulēšanas laiks.
___________________________________________________________________________
Nezināmā SP (skata punkts)
Es vēroju kā Adrija dodas uz savu nākamo stundu, zinātni, ja nemaldos. Redzēju kā kāds puisis ieknieba viņai dibenā. Adrija apcirtās un iespēra ar kāju viņam zem jostasvietas.
Tā ir mana meitene.
Mana meitene, vienīgi mana.
Aizgāju nopirkt viņai kaut ko, pēdējā laikā viņa visu laiku likas apbēdināta vai dusmīga par kaut ko, tādēļ izdomāju, ka nopirkšu viņai lāci. Meitenēm taču patīk rotaļu lāči, vai ne?
Kad tas bija izdarīts, sadabūju lapu un pildspalvu un uzrakstīju viņai piezīmi. Vēlāk gāju atpakaļ uz viņas skolu un piegāju pie Adrijas skapīša. Kad biju to atvēris secināju, ka viņas skapītim ir pārāk slikta drošība, to bija pārāk viegli atmūķēt. Ieliku viņas skapītī nopirkto lāci un piezīmi, domājot vai viņai patiks mana dāvana. Devos prom smaidīdams.
Mēs drīz būsim kopā, Adrij.
__________________________________________________________________________________
Paldies Dievam zinātne bija beigusies. Devos pie sava skapīša nolikt nevajadzīgās grāmatas, lai vietā paņemtu vajadzīgās. Es smaidīju, jo stundas beidzot bija beigušās. Kad atvēru savu skapīti ieraudzīju kaut kādu dīvainu gaišu lietu, izvilkdama to ārā sapratu, ka tas bija gaiši brūns lācis, kurš savās rokās turēja sirdi uz kuras bija uzrakstīts ‘I Love You’. Cik dramatiski. Nopūtos un iebāzu lāci atpakaļ pamanīdama dīvainu lapiņu. Tā bija piezīme.
‘’Mīļā Adrij,
Gaidi šodien mani parkā uz soliņa kad tev būs beigušās stundas.
-Vienīgā persona kurš tevi mīl.’’
Iesmējos aiz neticības un vēlreiz pārlasīju piezīmi. Labi, tas bija dīvaini. Izvilku no kabatas savu telefonu un uzrakstīju viņam sms.
Es: Paldies... ē, par lāci, bet es nekur nedošos!
Noliku dažas grāmatas, citas paņemdama vietā un devos uz savu mašīnu un ieslēgusi radio spaidīju to tik ilgi līdz atradu normālu dziesmu. Man ievibrējās telefons. Nolādēts.
Nezināmais: Ja tu nevēlies lai es nogalinu kādu citu, tad esi labāk tur.
Velns, viņš mani šantažē! Nopūtusies un īgna es braucu uz parku. Tomēr no visām vietām kāpēc tieši viņš izvēlējās parku? Tā ir publiska vieta kur uzturas arī citi cilvēki. Neviens jau tā neriskētu. Bet varbūt tā tomēr bija piemērota satikšanās vieta.
***
Staigāju pa parku domādama kurā solā man būtu jāsēž, bet pa cik lielākā daļa no viņiem bija aizņemti es atradusi kādu brīvu soliņu pie kāda liela ozola apsēdos. Domāju kas tagad notiks, ja godīgi es biju uztraukusies.
Lūkojos apkārt apskatīdama pārējos cilvēkus, īpaši puišus un domāju vai kāds no šiem puišiem, vīriešiem, vienalga, bija mans stalkotājs. Meklēju kādu aizdomīgu tipiņu... es pat neesmu iedomājusies kāds mans stalkotājs varētu izskatīties, varbūt ar rudiem, taukainiem matiem, brillēm, vassarraibumiem uz sejas, kurš varētu izskatīties pēc nūģa? Bet tāds atkal nespētu nevienu nogalināt. Varbūt tad kāds aptetovēts vīrietis no galvas līdz kājām un ar milzumdaudziem pīrsingiem? Nopūtos, neviens no šiem cilvēkiem, kas atradās parkā nešķita pat aizdomīgs, neviens nelūkojās arī šurp uz mani.
‘’Tu atnāci.’’ Es apgriezos, bet uzrunātāja seja bija apslēpta ar kaut kādu melnu drēbi, līdzīgas biju redzējusi filmās. Sasodīts, kāpēc viņš nevarēja atklāties? Bet tā viņš bija viscaur melnā apģērbā, kā nemaz citas krāsas nepazītu.
‘’Es nevēlējos lai es būtu tas iemesls kāpēc tu nogalinātu kādu!’’ Teicu un viņš iesmējās. Es tiešām nesaprotu ko es smieklīgu biju pateikusi. ‘’Ko tu gribi? Vai tu tagad mani nolaupīsi?’’ Turpināju, tomēr nesapratu pa kuru laiku es biju palikusi tik drosmīga? Man drīzāk vajadzētu kliegt vai mesties bēgt.
‘’Nē, skaistā, es teicu lai tu šeit atnāc tāpēc, lai pateiktu, ka daži mani vīri aizies uz tavu skolu un paturēs tevi acīs.’’
Ko pie velna viņš domāja, ar viņa vīri paturēs mani acīs? Es neesmu bērns!
‘’Kāpēc man vajag kādu kas paturētu mani acīs? Man nav trīs gadi!’’ Es tiešām vēlējos viņam iecirst pļauku vai ko tamlīdzīgu, man šausmīgi niezēja nagi, tomēr es negribēju lai viņš sadusmotos un kādu nogalinātu.
‘’Tici man, es zinu, ka tev nav trīs. Bet es diez ko nepatīku citām bandām un viņi cenšas atrast kas vai kurš man ir svarīgs un iznīcināt to.’’ Viņš teica paceļot mani gaisā, pats apsēsdamies un tad ieceldams mani sev klēpī pie viena ar savām rokām mani apķerdams.
Centos piecelties, bet viņš saspieda mani ciešāk, piespiežot sev klāt. Ienīstu šo sacīt, bet viņš sasodīti labi smaržoja.
‘’Vai es varu tagad doties?’’ Jautāju.
Bija jau gandrīz 17:30 un es vēlējos ieiet dušā vai palasīt kādu grāmatu.
‘’Kāpēc, tev nav ērti? Es zinu, ka man ir.’’ Viņš iečukstēja man ausī.
‘’Nē, neīsti. Ja būtu tāda iespēja, tad es labāk ietu un nolektu no kaut kurienes.’’ Es meloju. Man bija ērti un savādā veidā es nomierinājos jūtot viņa tuvumu.
Viņš iesmējās. ‘’Protams, princese, protams.’’
Mēs pāris minūtes sēdējām klusēdami un viņš spēlējās ar maniem matu galiem.
‘’Vai es varu redzēt kā tu izskaties?’’ Jautāju nolikdama savu galvu uz viņa krūtīm.
‘’Nē.’’
‘’Kāp...-‘’
‘’Nē, nesāc.’’
Izbolīju savas acis. ‘’Labi, es došos mājās.’’ Izrausos no viņa klēpja un devos uz savu mašīnu.
‘’Atā, Adrij! Es mīlu tevi.’’
Es viņu tur atstāju ar šiem vārdiem, vienu pašu joprojām sēžam uz soliņa, pati aizbraukdama prom.
