local-stats-pixel

Srējiens pretī nāvei 90

16 0

Soory, par kavēšanos.

Acīm apskaidrojoties varēju saskatīt formas, bet viss joprojām bija izplūdis. Dzirdēju šņukstus. Meitenes šņukstiem. Samirkšķināju acis un apjautu, ka redze apskaidrojas. Es vairs neredzēju neskaidras formas, bet gan cilvēku sejas. Man apkārt bija notupušās apmēram divas mana vecuma meitenes. Viņām abām ir melnas acis. Pār mani nāca apjausma. Atcerējos visu notikušo. Sāpes sprandā. Bērnus ar melnajām acīm. Pacēlu galvu un lēnām pieskāros sprandai. Tur nekā nav. Biju nesaprašanā. Labi zinu, ka tur kaut, kas bija. Bet tagad tā vairs nav. No laimes pa pusei ierejos, jo laikam biju pamatīgi aizsmakusi. Es pacēlos uz elkoņiem , bet tas sagādāja problēmas, jo līkas, ka katra ķermeņa šūna izraisīs ķēdes reakciju ar milzīgām spēs. Tas likās dīvaini. Jo parasti pēc ģībšanas tik slikti man nav bijis. Es ievaidējos un atmetu visus mēģinājumus piecelties. Vienīgais ko spēju ir klepot lai atgūtu balsi.

Kristiān – ievedējos un aizvēru acis.

Gribēju teikt vēl kaut ko, bet tad attapos, ka jātaupa spēki un jāmēģina piecelties. Dzirdēju smagus soļus. Lēnām atvēru acis. Lai pēc iespējas ilgāk nevajadzētu aplūkot nācēju. No sakuma redzēju tikai novalkātus armijas zābakus. Pacēlu skatienu. Man pretī stāvēja Kristiāns un Ārsts, kuru pamanīju tikai pēc brīža. Meitenes pieceļas un paiet malā. Sekoju viņu mugurām un ievēroju vairākus puišus, kuri stāvēja atstatus no pārējiem. Izskatījās, ka viņi ir visi ir vecāki par mani. Pamanījuši, ka es skatos viņi beidz sačukstēties. Ievēroju puisi, kam pie sāna cieši piespiedies klāt stāvēja mazs puika ar gandrīz melniem matiem. Mani viss vairāk izbrīnīja, ka viņam ir tikai viena acs, kura ir melna krāsa, bet otra samtaini brūna. Ielūkojos puika acīs. Pamanīju, ka viņš nosarkst, bet pēc tam aizslēpjas aiz brāļa muguras. Tas bija tik mīļi. Kaut man būtu tāds brālītis, kuru var apķert vai noskūpstīt uz vaiga. Bet zināju, ka man tāda prieka nebūs. Tagad man būs vēl viens jautājums uz ko atbildi nezinu. Kāpēc viņa acs nav melnas, bet gan tikai pa pusei melnas. Aplūkoju mazā puisēna brāli. Zinu ka viņš apzināti izvairījās no mana skatiena, tādēļ man radās izdevība viņu kārtīgāk aplūkot. Man likās, ka viņi būs vienādi, bet mani satrieca viņu atšķirīgums. Viņa mati bija kastaņbrūni, iepriekš nebiju to ievērojusi. Mazais puisēns izniru no brāļa aizmugures. Viņš paraustīja brāļa krekla apakšu. Puisis palūkojās uz viņu, un pietupās lai puika varētu viņam kaut ko iečukstēt ausī. Vēroju vecāka puiša sejas izteiksmi. Tā pakāpeniski mainījās. Mazais atkal ir nosarcis. Es pasmaidīju, un trupināju lūkoties uz viņiem. Puika ar pirkstu parādīja tieši uz mani. Viņa brālis pirmoreiz ieskatījās man acīs. Es spēji ievilku elpu. Viņam ir tikai viena acs melna krāsā, bet otra piesātināti tumši dzeltena ar karameļu toņa atblāzmu. Es elsu un trīcēju reizē. Nezinu kas mani tā satraucis. Parastiem cilvēkiem acis nav dzeltenā tonī. Manī pamodās panika. Viņā bija kaut kas dzīvniecisks. Un man tas patīk. Šī doma man biedēja vairāk par apziņu, ka viņš mani tūlīt pat var nogalināt, uz līdzenas vietas. Sajutu sevī briestam instinktu bēgt, ko kājas nes.

16 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000