Spoku stāsts4

Vienu dienu, pavasarī, kad lija lietus, viena meitene (kurai bija aptuveni 16 gadi) gāja pastaigāties. Viņa pastaigājās gar ļoti vecu un pussagruvušu māju. Pie mājas, ceļa pusē, bija veca aka.

Viņa gāja gar aku un dzirdēja, ka akā kāds ir, un  kaut ko skumju dungo. Pēkšņi balss apklusa un viņa dzirdēja, ka maza meitenīte saka :" Lūdzu palīdzi, palīdzi, lūdzu! "

Meitene sabijās un sāka skriet uz mājām, viņa skrēja un paklupa.  Kad viņa paskatījās uz kā paklupa, viņa redzēja, ka tā ir saplēsta lelle. Viņa paskatījās uz akas pusi un redzēja, ka tur stāv maza meitenīte un māj viņai.

Meitene aizgāja mājās un pajautāja savai vecmāmiņai vai viņa par to kaut ko nezin.

Vecmāmiņa teica: " Tad, kad es biju maza un man bija kādi 8 gadi, man bija dvīņumāsa. Mums bija ļoti ļauna auklīte, kura neļāva rotaļāties. Kādu dienu kad vecāku nebija mājās, gājām rotaļāties pie akas, atnāca auklīte un izrāva manai māsai lelli no rokām,  saplēsa un iemeta akā. Viņa sāka raudāt. Es viņu ievedu istabā un nomierināju. Kad aukle mums lika gulēt diendusu mana māsa negulēja. Es biju iemigusi un jutu, ka viņa iet laukā no istabas. Kad durvis aizvērās es piegāju pie loga un redzēju, ka māsa liecas pāri akai, lai redzētu savu lelli. Es iekliedzos, mana māsa sabijās un iekrita akā. Tagad viņa nāk pie manis sapņos, un saka, ka viņa to lūgs tik ilgi kamēr vainīgais nomirs vai kāds viņas līķi izvilks no akas. Un vainīga pie tā esmu tikai es! ''

Meitene vakarā gāja gulēt un ilgi nevarēja aizmigt, jo domāja par dzirdēto. Kad viņa jau bija iemigusi, viņa dzirdēja, ka iekliedzas viņas vecmāmiņa. Meitene izlēca no gultas un skrēja pie vecmāmiņas, kad viņa ieskrēja istabā, vecmāmiņa bija mirusi un uz sienas bija iegravēts: '' Tagad viņa spēlēsies ar mani! ''