Devos taisnā ceļā laukā no pilsētas uz moteli kur atstāju savas mantas. Man bija sagatavoti dokumenti ar citu vārdu un uzvārdu, lai mani vairs neviens nevarētu atrast, nu vismaz uz to es cerēju. Uz moteli veda divi ceļi, viens veda cauri pilsētai, bet otrs cauri mežam. Izvēles man nebija, nezinu vai cilvēkiem patiktu ieraudzīt “mirušo” meiteni staigājam pa pilsētu vai arī iepērkamies. Par laimi motelis bija ārpus pilsētas un tās īpašniece bija veca kundzīte, kuru interesēja tikai kaut kādi meksikāņu seriāli un ziņas viņa neskatījās. Nu par laimi vismaz kaut kur pagaidām varu noslēpties.
Devos pa meža šaurajām taciņām arvien tālāk un tālāk no savas pagātnes. Es vairs nesapratu no kā es devos prom, no sevis vai no “Viņiem” bet es tikai devos uz priekšu un pat nedomāju atskatīties.
Devos uz savu numuru paņēmu matu krāsu, šķēres un pasi ar savu jauno identitāti un tās fotogrāfiju. Apstājos pie spoguļa un es zināju ka man vēl ir ceļš atpakaļ, es varu skriet atpakaļ uz mājām. Pateikt ka neesmu mirusi, esmu vēl jo projām dzīva. Nē! Es sev domās uzkliedzu, es vairs neesmu 17. gadīgā Elionora Karmena Heizelšteina, mazā meitenīte kas vienmēr klausīja vecākus, nu viņi vismaz tā domāja. Tagad es esmu Anabella Arimeja, mērķtiecīgā un spītīga 18. gadīga sieviete.
Paņēmu šķēres un nogriezu savus blondos matus, tagad tie vairs nebija līdz viduklim tie bija tikai mazliet pāri pleciem. Nokrāsoju matus melnus un sāku domāt ko es darīšu tālāk.
