5 Kad lielākās bailes tev pārvarēt nākas, tur tikai īstā dzīve tev sākas
Mūs aizveda pie direktores un viņai mēs ļoti sajaucām galvu, liecinieki apgalvoja, ka es uzsāku šo kautiņu, bet viņas pieredzē tādu gadījumu nebija, kad klusais jauniņais uzsāktu kautiņu ar lielāku skolēnu, nevis otrādāk, viņa domāja, ka visi tikai tā apgalvoja, jo visiem bija bail nostāties pret šo nabaga viltus apmeloto skolēnu, kurš mani bija kārtīgi apstrādājis ar savām dūrēm. Tā arī direktore netika skaidrībā, jo es patiesību tā arī neatzinu, lai mani neizslēgtu no skolas, tāpēc nekas nopietns mums arī nedraudēja par kaušanos. Bet tam nebija īpašas nozīmes, jo nekam nebija nozīmes. Es biju atpakaļ! Es biju atpakaļ tur, kur nekad nebiju bijis, gan jau tie, kuri ir kādreiz cīnīju''sies, saprot šo sajūtu.
Izgājuši abi no direktores kabineta mēs klusējām. Drošvien tāpēc, ka bija daudz jautājumu, bet bija neveikli tos uzdot. Ārā mani arī sagaidīja Andrevs, viņš uzreiz jautāja:
- Kā ir? Kā jūties?
- Drošvien izskatos sūdīgi, bet patiesībā jūtos labi!
- Apraksti to.
- Nu kā?
- Nu, piemēram, par ko tu tagad domā?
- Vispār jau tagad ir pirmā reize, kad galva ir tukša.
- Nu re.
- Grūti aprakstīt.
- Pats svarīgākais – tevi kaut kas uztrauc?
- Vispār jau nē. Neizpildītie mājasdarbi man ir pie vienas vietas tagad.
- Vairāk jāklausa mani, vai ne?
- Kā tad, ātri vien mani kapā tā iedzīsi. Bet diezgan dīvaini, mani kārtīgi sasita, bet man nesāpēja, pat morāli nejūtos sagrauts, kā man likās, kā tam būtu jābūt. Tajā bija sava kripatiņa maģijas.
- Tam jau nav nozīmes, vai tu uzvari cīņā, vai zaudē, runā ka cīņās visi ir zaudētāji. Tas, ka pat cīņā zaudējušaus jūtas slikti ir tikai mīts. Piemēram, tu tagad jūties neuzvarams. Es uzskatu tieši pretēji, cīņā abi ir uzvarētāji, jo abi ir centušies kaut ko pierādīt un abi nav nobijušies pie pirmā izaicinājuma, tas ir solis augšup, tā veidojas spēcīgas personības.
- Dīvaini, bet tā ir, ko tagad daram?
- Varētu jau palikt skolā, pabiedēt cilvēkus ar tavu seju vai arī tīties mājās un paķert aliņus.
- Tad jau maucam mājās.
- Davaj.
Ceļš uz mājām likās diezgan ātrs, pat dīvaini, ka manas brīža emocijas izsaka laika plūsmas ātrums. Bet visa tā diena likās īsa un gaiša. Kaut kāda mistika. Ejot mājās es pat nekautrējos no savas asiņainās sejas, kuru pilnībā nenomazgāju skolā. Man nebija no kā kautrēties. Pirmo reizi man pat nebija bail iet garām tiem čigāniem, kas dzīvoja mūsu dzīvokļa apkārtnē, nezinu vai tāpēc ka zināju, ka šādā paskatā viņi no manis baidās, vai arī tiešām jutos neuzveicams. Sajūta ir tiešām neaprakstāma. Tie daži, kuri tagad saprot šo "nemirstības" sajūtu ir svētīti, jo ne visi šo sajūtu zina.
Nonākuši savā mazajā karaļvalstī, es pat nenomierinājos, mani interesēja, kāpēc es pēc tādas piekaušanas jutos labi. Tur arī iejaucās Darvens:
- Adrenalīns noteikti par visu parūpējās, tāpēc tu arī nejuti tik ļoti savas sāpes. Cilvēka ķermenis ir lielisks, tas rūpējas pats par sevi, protams, tur svarīgākais ir smadzenes, kuras paredz briesmas, pirms tās ir notikušas. Lūk, līdz kam mēs esam attīstījušies no pērtiķiem, lai gan daži skolā izskatās, ka nav tikuši pat tik tālu.
- Bet mani kārtīgi sasita, es tomēr nejūtos depresīvi, kā biju to paredzējis, tas nav loģiski.
- Tur nu tu pats visu izdarīji, kādreiz biji kāvies?
- Tikai pirmajā klasē un tur jau nekas īpašs nebija. Ar ziemas dūraiņiem knapi ko varēja izdarīt vai just.
- Un man likās ka tā saka tikai par meitenēm. Khem. Nu re, tu darīji ko tādu, ko tu nebiji iepriekš darījis. Tu darīji ko tādu, ko ikdienā neviens nedara. Tu pārkāpi normas robežu, tu pierādīji ka esi dzīvs, ka spēj izlausties no sava mazā rāmja, nu vismaz parādīji, ka spēj to palielināt, kaut ko jaunu pievienot savam dzīves ceļam. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka ir jādzīvo tā, lai ir ko stāstīt mazbērniem.
- Diezgan loģiski.
- Un tas ir tieši tas, ko es domāju, lai mainītos, ir jāsāk darīt tas, no kā tu agrāk izvairījies. Un tā ir ne tikai kaušanās. Jāsāk beidzot dzīvot!
- Aha.
- Un vispār tagad ir tava kārta dot man izaicinājumu.
- Eh, nekad nenāk prātā, šodien drošvien izlaidīšu, gan jau rīt skolā kaut kas iešausies prātā.
- Nu labi, kā teiksi.
Tā arī visa diena pagāja, daži teiktu ka tā bija tukša, jo es neko tādu neizdarīju, bet man tā likās pārpilna un es biju ar to apmierināts. Es to pat pielīdzinātu savu iekšējo dēmonu izlaišanai, visi slēpj savus dēmonus, bet kas notiek, ja viens tos palaiž brīvībā un nekaunās no tā, kā to spiež sabiedrība? Savu iekšējo netīrumu atbrīvošana noved pie jaunas dzīvības, rodas kas jauns, tur dzimst jauna persona, tur dzimst tā persona, par kuru tu tik slēpti vēlies kļūt. Nekam no notikušā nebija nozīmes, kaušanās bija tikai simbols pārmaiņām un savu robežu pārkāpšanai, šeit man prātā nāk citāts no tās skaistās latviešu dziesmas, kurā ir rindas "Kad lielākās bailes pārverēt nākas, tur tikai īstā dzīve tev sākas".
