local-stats-pixel

Spoguļa efekts 4 (rediģēts)0

 88  0

4 Norīt sauju ar tabletēm un pazust šajā momentā

No rīta pamodos galīgi noguris, gribēju nogalināt modinātāju, taču tad mani pārsteidza mazi, pabalējuši asins traipi uz mana spilvena, taču ātri vien sapratu, ka tas noteikti bija no vakardienas pirksta sagriešanas, gatavojot ēst. Ja vien es spētu atcerēties, ko es vēl pirms pāris sekundēm sapņoju. Tomēr seja arī bija drusku notraipīta, ar savu nogurušo, izbalējušo seju es piegāju pie izlietnes un ar vēsu ūdeni to nomazgāju un uzreiz jutos mundrāks, tad jau gāju pamodināt Darvenu, viņš gandrīz vai izskatījās sliktāk par mani, taču viņš ātri visu apjēdza un atžirga ātri un mēs bijām gatavi doties uz skolu. Par laimi es esmu radis celties no rītiem agrāk uz autobusu, tāpēc mums bija vēl laika drusku pasēdēt un pilnībā atžirgt no vakardienas dzeršanas, pat dīvaini, ļoti ātri apreibu, drošvien pie vainas tas, ka nesāku jau dzert no 14 gadiem kā visi mana vecuma cilvēki. Pilnībā atjēgušies no alkohola mēs arī devāmies uz skolu, skola bija 20 minūšu attālumā, ja mēs gājām, vidējā tempā. Pa ceļam mums izvērtās saruna, viss sākās ar Darvena jautājumu

- Klau, tev kādreiz ir bijusi draudzene?

- Nū vispār jau...

Viņš mani pārtrauca pusvārdā, kas viņam nebija raksturīgi un nosmaidīja.

- Nu neņem ļaunā, bet tu neizskaties pēc pārākā mačo.

- Es jau arī neesmu un ja kopumā skatās, nopietnas attiecības man nav bijušas, tikai tādas uz pāris dienām, ja tās vispār var nosaukt par attiecībām. Kāpēc vispār jautā? Kā ir ar tevi?

- Nu šā tā ir bijis, pieredze kaut kāda ir.

- Prieks to dzirdēt, tad jau varēsi mani apmācīt nedaudz.

- Galvenais jau ir tikai ļaut savam saruas partnerim noprast, ka tu esi par viņu pieredzējušāks, ir jābūt pašpārliecinātam, gluži kā es ar tevi tikko izdarīju. Tieši vajag parādīt, ka nešaubies par savām spējām. Otrs cilvēks nekad nezina, vai tavai pārliecībai ir vispār kāds reāls pamats, mēs dzīvojam paļaušanās laikmetā, mūsu dzīves definīcija ir "paļaušos uz to, ka viņš man nemelo", tieši tāpēc mums jāmelo, jāizmanto cilvēku vājās vietas savā labā.

- Manā gadījumā tā jau būtu melošana, grūti tēlot tādu, kāds tu gribētu būt.

- Kas tur grūts? Tu pats taču izveido savu tēlu, kāds tu gribi būt, katram tas ir individuāls, vajag tieši tiekties būt tādam, visticamāk, ka tavs ideāls ļoti atšķiras no tevis paša, un šoreiz tev ir jālīdzinas viņam.

- Grūti jau ir mainīt sevi par 180 grādiem.

- Vai tavs ideāls tik ļoti atšķirās no tevis tāda, kāds tu esi?

- Vispār jā, ja varētu, tad atšķirtos vēl vairāk.

- Nu tad tici man, ar šiem izaicinājumiem es palīdzēšu tev mainīties, pieņemsim ka šī diena, lai vai kas tā pa dienu būtu, būs tavs pārmaiņu sākums.

- Tas jau mani biedē.

- Un tieši tāpēc pieņemsim noteikumus. Pirmais noteikums būs, ka tev ir aizliegts baidīties un šaubīties.

- Kāpēc?

- Un lūk arī otrs noteikums, liekus jautājumus neuzdod.

- Nu labi.

Nonākuši skolā mēs sapratām, ka ar savu ilgo sarunu jau bijām drusku nokavējuši stundu, tāpēc pilnīgi mierīgi un lēnām sākām steigties. Pirms ieiešanas kabinetā Darvens mani apstādināja un jautāja:

- Bail? Izskaties nobijies.

- Ja godīgi, tad arī drusku esmu.

- No kā? Skolotājai taču ir par mums vienalga, viņai nevarētu būt vienalga par mums vēl vairāk, ir tikai skolas sākums, visticamāk viņa vispār nezina, kā tevi sauc.

- Nu vispār jau vairāk par to, ko par mums teiks pārējie klasesbiedri, tu taču pats zini kā tas ir, kad nokavē, visi uz tevi skatās tā, it kā tu būtu kādu nogalinājis, tāpēc ejam!

Es jau gāju iekšā, taču Darvens mani parāva atpakaļ, kas padarīja situācija vēl neveiklāku.

- Tu tiešām tik ļoti uztraucies par to niecību viedokļiem?
Darvens pietiekami skaļi man iečukstēja ausī.

- Tu zini, mums ar viņiem vēl būs 2 gadi jāmācās kopā, tāpēc ejam!

- Tici man, ja gribi, lai tu cilvēkiem patiktu, tev ir viņi jāignorē, nu varbūt ne jāignorē, bet tev ir jātēlo, ka vismaz tev neinteresē viņu domas par tevi. Tas ir vislabākais veids, taču iespējams ne vieglākais. Viņi ir tikai parasti cilvēki ar savām dzīvēm, varbūt pat nožēlojamākām par tavējo, tu nekad nevari zināt.

- Izklausās nepareizi.

- Atceries taču pirmo noteikumu – nebaidies.

- Grūti.

- Protams, nekas labs nenāk viegli tāpēc ejam iekšā un tēlo, ka vispār neviens klasē nav, viņi ir tukšas vietas, kā tas no psiholoģijas viedokļa arī ir.

Es tikai pamāju ar galvu un vēru vaļā durvis, un man tieši acīs iespīdēja rudenīgā rīta saule. Ak šī rudens rītu saule, tieši tas, kas pietrūkst ziemās. Es jau biju nonācis līdz solam un neviens pat neko nepiebilda, laikam visi bija aizņemti ar kaut ko citu. Darvens man apsēdās blakus un es klusi pateicu: ‘’tiešām tev bija taisnība, izdevās, neviens pat neko nepiebilda un pat ja piebilstu, man būtu vienalga’’ taču Darvens skatījās uz tāfeli un ignorēja mani un tikai tad es atcerējos, ka nedrīkstu ar viņu sarunāties stundās, lai arī cik aizvainojoši tam man likās, es biju pārsteigts par tikko notikušo.

Visa diena jau gāja gludi, līdz kādam starpbrīdim, pat īsti neatceros, starp kurām stundām šis starpbrīdis bija, bet tam jau nav arī lielas nozīmes. Mēs ar Darvenu kā jau vienmēr klaiņojām pa gaiteņiem, jo uz stundām ierasties pirms stundas sākuma nebija mūsu gaumē, bet arī stundu bieži kavētāji mēs nebijām. Tā nu mēs gājām pa gaiteni un pēkšņi Darvens mani apstādināja un pagriezās pret mani, viņš neuzkrītoši ar pirkstu parādīja uz gaiteņa galā esošu zēnu, kurš, cik man bija zināms bija diezgan cienīts cilvēks skolā, bet ne jau ar labu slavu, vienkāršāk sakot, viņš bija ‘’tumšais vadonis’’ kā to sauca Darvens:

- Redzi to čali gaiteņa galā?

- To garo?

- Jā, tieši viņu. Ko tu zini par viņu?

- Nu neko īpašu.

- Viņu šeit ciena, nu labi, kas gan tā par cieņu, cilvēki vienkārši baidās no viņa. Skolās to bieži jauc ar cieņu.

- Nu un?

- Es gribu, lai tu aizej un iesit viņam vismaz vienreiz, es gribu, lai tu ar viņu kaujies.

- Ko? Kāpēc? Tas jau ir par traku, mani taču var savainot.

- Vienkārši uzticies man, ja viss aizies par tālu, es iešu tev palīdzēt, es visu kontrolēšu. Mans mērķis ir, lai tu pierādi savu lomu šajā skolā, pietiks būt ēnai. Visi baidās no viņa, ja tu ar viņu kausies, cilvēki uz tevi skatīsies savādāk, jo tu būsi izdarījis to, ko viņi gribētu izdarīt, bet nevar, jo savā galvā ir tikai pārāk vāji.

- Tas ir par tālu!
Man sākās uztraukums. No vienas puses zināju, ka to nedarīšu, no otras puses sapratu, ka pārāk liela izvēle man nav dota.

- Tici man, skolās kautiņi nekad nebeidzās, vienmēr kautiņi tiek izšķirti. Atceries taču noteikumus! Es cenšos tev tikai palīdzēt.

- Bet kā man to darīt?

- Ir vienkārši jāizdomā iemesls un jāiebāž tas viņam acīs, lai viņš sadusmotos, un tev tikai jāsit pirmajam, tas viņu sadusmos vēl vairāk un tad jau atpakaļceļa nebūs, tev būs tikai liela priekšrocība, jo sadusmots cilvēks nekontrolē sevi.

- Tad ko man teikt viņam? Bet man tomēr ir bail, piedrāzt noteikumus! Tas nav normāli! Kur tad paliek iešana uz priekšu pamazām?

- Noteikumi ir tevis paša drošībai. Pasaki viņam vienkārši, ka viņam nav draugu, viņš ir stulbs, vai kaut ko tādu.

- Es šaubos par sevi, bet lai ir. Nezinu, vai kādreiz spēšu tev to piedot.
Samerinājies jau biju, lai gan īsti vēl neapzinājos situācijas nopietnību.

Es lēnām gāju klāt pie sava mērķa un atkal viss likās palēnināts kā filmā, daži dzīves notikumi pat paspēja pārskriet pār acīm. Es piegāju viņam tieši klāt un atskatījos uz Darvenu, viņš tikai pamāja ar galvu. Es sadūšojos un vienīgais, ko pateicu bija: ‘’ tu nevienam nepatīc!’’ viņš pagriezās pret mani un izskatījās manāmi samulsis, taču ātri noreaģēja un prasīja ‘’Mazais, tev dzīve ir par garu?’’ tieši tajā brīdī man pazuda visas domas, dzīve apstājās, ieslēdzās visi iespējamie filmu efekti, pazuda bailes, pazuda šaubas, pat liekas ka es pazudu no šīs pasaules, un tad es tieši viņam iesitu pa seju, cik nu bija manos spēkos, viņš drusku atkrita atpakaļ un bija ļoti šokēts, bet atkal jau neapjuka. Viņš atvēzējās un sita man pretī, tas noteikti ļoti sāpētu, ja es būtu savā ķermenī, ja man tajā brīdī nebūtu tik liels adrenalīna līmenis, taču es biju gatavs turpināt šo cīņu, drošvien mierīgajiem cilvēkiem tā ir, viņi visu dzīvi krāj visu agresiju sevī un tad visu izlaiž, tieši kā es tajā mirklī.

Es atvēzējos nākošajam sitienam, bet viņš paspēja pienākt man klāt un nogāza mani zemē, uz muguras, es laikam pat atsitu galvu pret skolas grīdu, īsti pat neatceros. Viņš uzsēdās man virsū un sita mani, bet es neko nejutu, es sapratu, ka ar mani ir cauri, bet es biju mierīgs, es tomēr ticēju sev, lai gan viņš turpināja sist mani. Nezinu vai tas bija glābējs man vai šim čalim, kurš mani sita, kura vārdu es nemaz tā arī neuzzināju, bet ieradās kāda skolotāja un viņu apturēja, es pat nejutos šausmīgi, lai gan man noteikti vajadzēja un es tā arī izskatījos, manā galvā tikai riņķoja Darvena vārdi par sevis pierādīšanu, par savu cilvēciskumu. Apkārtējo skatieni no augšas, dažādi kliedzieni, smaidi, smiekli, viss bija viens, nekas neatšķīrās, viss saplūda kopā un pazuda. Izklausās stulbi, bet tas bija labi, jo pazuda viss liekais. Norīt sauju ar tabletēm un pazust šajā momentā bija tas, par ko es sapņoju, pilnīgs tukšums pirmo reizi bija manā galva, nekam nebija nozīmes.

Var likties dīvaini, bet kautiņa mirklī es tiešām jutos dzīvs. Dzīvāks kā es jebkad esmu juties...

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000