Es pamodos, man bija ļoti karsti, viss man ķermenis drebēja. Es jutos pārāk slikti, bet nevēlējos nevinam teikt, jau atkal uzdarbojās mans IEKŠĒJAIS ES, kurš teica, ka esmu stipra, man nekas nevienam nav jāsaka, Edijs uz mani skatījās lielām acīm, es pasmaidīju un aizgriezos.
***
Mēs jau piebraucām pie manām mājām.
- Paldies, visiem par jauko vakaru. - es izskāpu no mašīnas. Aiz manis izskāpa Edijs. Es kautko nesaprotu? Edijs nepavisam nedzīvo šeit tuvumā, bet nu labi, lai jau dara, ko grib.
- Drīks tevi pavadīt, līdz kāpņu telpai? - Edijs žēlīgi man jautāja. Viņa acis un mīlīgā balss kad viņš ko lūdz ir debišķīga, es nevaru viņam atteikt. Vēl papildus viņš iekodās lūpā. Es pasmaidīju, un pozitīvi pamāju viņam ar galvu. Edijs mani pavadīja līdz dzīvokļa durvīm. Pie durvīm mētājās vēstule, es to pacēlu.
* Tu, maita, nemaz nedomā kādam kautko stāstīt, ja tu nebūsi mana, tad es izpostīšu tavu dzīvi, un visi tavi draugi cietīs! Artūrs.
Man lasot vēstli palika ļoti slikti, man iekšā viss sagrizās, spēcīgi sāka sāpēt vēdars un trūka gaiss. Es pazaudēju samaņu.
****
Es attapos slimnīcā, pie manis stāvēja medmāsiņa un gaidīja, kad es attapšos.
- Beidzot, tu pamodies, visi jau bija sabijušies, tu biji atslēgusies 24h. - jaukā sieviete, man atbildēja. Medmāsiņa bija vidēja vecuma aptuveni 30gadi, blonda ar zilām acīm, un riņķiem zem tām, viņa izskatījās ļoti nogurusi.
- Pie tevīm ir attnākuši tavi draugi, vai man viņus iesaukt? - sieviete mierīgi jautāja.
- Paauciet tikai Luīzi. lūdzu. - es palūdzu.
- Protams, jaukumiņ. - viņs pasmaidīja.
Pie manis uzreiz ieskrēja Luīze, viņa izskatījās ļoti nogurusi, bet tik un tā, metās man virsū, lai samīļotu.
- Alīn, saldumiņ, es tā sabijos, es visu laiku sēdēju palātā un gaidīju, kad tu atjēgsies, bet mani izdzina, ārā sēž Aigars un Edijs. Edijs man visu izstātīja, tāpēc nepiepūlies guli, tev jāsaglebā miers.
- Varbūt , tu mani vienkārši samīļosi? - es izmocīju no sevis smaidu, man galīgi nav spēka. Luīze uzreiz sabušoja mani un samīļoja,
- Man iesaukt Ediju? - viņa jautāja.
- Nē, es negribu, lai viņš redz mani tādu. - es sagrauta atbildēju.
Pēkšņi ienāca medmāsiņa un teica, ka man jāuztaisa visas pārbaudes, ja viss būs kārtībā, tad varēšu doties mājās. Man jāuztaisa pilna asinsanalīze, un galvas encofalograma.
- Ja tev viss būs , tad tu nevarēsi katru dienu uzturēties viena. Tev vajadzēs ar kādu dzīvot. - mierīgi viņa teica.
- Alīn, tu varēsi dzīvot pie mums, bet ja nu tu gribēsi pie Edija, tad es tev neliegšu. - viņa ķiķināja.
Pie manis bez uzaicinājuma ienāca Edijs.
- Es dzirdēju, tu nevari dzīvot viena, vari dzīvot pie manis. - viņš centās būt laipns. Tagad uz mani skatījās Luīze un Edijs. Ko lai atbild?
