local-stats-pixel fb-conv-api

Somewhere on the planet3

104 1

Mazs ieskats jaunajā stāstā :)

Pastāstiet, kā jums, varbūt vajag kaut ko mainīt :)

Līst. Jau atkal. Ko nu tur, tāds jau ir tas mūsu Latvijas novembris.

Es no kabatas izvilku telefonu, un uzgriezu numuru.

- Eu, Līvāa, kur tu esi? – es jautāju, kad izkāpu no tās vecās skārda bundžas, ko sauc par autobusu.

- Varbūt es esmu aiz autobusa, un tu mani neredzi?

Apgāju apkārt šai sagrabējušajai bundžai, un tur nu viņa tiešām bija. Mazliet īgna, bet noteikti viņa.

- Tu man liki gaidīt 15 minūtes. Šeit. Lietū, - Līva man uzšņāca.

- Nu piedod, es domāju, ka viņš ir 15:30, nevis 15:40.

- Labi, - viņa nopūtās, - nākošreiz zināšu labāk.

- Ejam? – es nepacietīgi iejautājos.

- Labi. Velkamies uz to mūziķeni.

- Tu dziedāsi tajā koncertā, kas nākošpirmdien?

- Es ceru, ka nē. Kauns man, - viņa iesmējās.

- Nav godīgi. Man kaut kāda sūda šupuļdziesma jādzied.

Jā, kā jau jūs droši vien sapratāt, es mācos mūzikas skolā, un man nākošnedēļ ir jādzied koncertā. Solo. Ak, es laimīgā.

Mani sauc Elīna. Skolā es mācos 8.klasē, bet mūzikas skolā tikai 5.klasē, tā kā man patīk mazi bērni. Nē, es neesmu pedo, ko jūs! Man nav drauga, man ir tikai kaķis un lielais brālis, kas nemitīgi mani apceļ. Es vienreiz biju ar vienu džeku kopā. Man tas nepatika. Viss bija pārāk nenopietni un pārāk awkward. Tas bija apmēram tā – esam kopā? Labi. Mēs vēl ilgi būsim kopā? Ne, lol, nau verc.

- Ieejam Rimi, pirms ejam tālāk? – Līva man jautāja.

- Nē, nopirksi tur uz vietas visu, ko vajag.

Jā, tieši tā, mums kruta skola, mums ir veikaliņš.

Man tāda steiga, jo, nūu, kā lai pasaka... Man patīk viens puisis, kas regulāri sēž pie mūsu kora zāles starpbrīžos un ķer wi-fi. Nav jau tā, ka es viņu stalkoju. Esmu tikai sameklējusi viņa stundu sarakstu, atradusi viņa tviteri un āsku, bet dr.lv gan neriskēju apskatīt. Pārāk riskanti.

- Atkal tas džeks? – viņa nopūtās.

- Ko? Nēe, - ups, mani pieķēra.

- Jā, jā, Elīn. Noteikti.

Pirmā stunda – koris. Jāgaida vēl pusstunda. Paskatīšos uz cilvēkiem.

- Elīn, atkārtojam kora dziesmas, - Līva ierunājās.

- Tiešām vajag?

- Jā. Tas nekas, ja šķībi būs, galvenais atkārtot.

- Tad tu dziedi savu otro balsi un es savu pirmo, - es teicu.

- Nu jā, jā, davai, ātrāk uzdod to toni.

Mēs sākām dziedāt. Šķībi tomēr iznāca. Bet es redzēju kā tas džeks, Dāvis vārdā, paceļ acis, pasmaida un atkal ieurbjas savā telefonā. Mm, tā neko, htc one.

Korī kā jau vienmēr – izsmējāmies. Forši tā, ik pa laikam. A vot ansamblī sākās elle. Mums bija jāiet uz lielo akustisko zāli. Ģenerālmēģinājums skatījās. Man kājās riktīgi sāka trīcēt, kad man bija jāiet dziedāt. Tas man nav tā pirmo reizi.

- Nu, kā bija? – es jautāju Līvai.

- Ļoti, ļoti labi. Es mīlu tavu balsi.

- Tu viņu nevari viņu precēt. Es tev nedodu savu svētību, - es nopietni noteicu.

- Elīn? – viņa iesmējās, - tev viss kārtībā?

- Viss ir perfekti, ja neskaita to, ka man ir mežonīgs stress pirms uzstāšanās.

- Āa, nu tad jau viss ok.

104 1 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Man patik , gan stāsts , gan , ka Tu stāsta Ieliec angļu vārdus . ; d gaidi nākošo : )
0 0 atbildēt

Tas ir stāsts vai viena rindkopa?

0 0 atbildēt