Drīz jau būs Ziemassvētki. Jāmācās vēl tikai nedēļu. Ilgi gaidītās brīvdienas beidzot ir klāt.
- Elīn, draudziņš atbraus ciemos. Tev nekas nav pretī? – Raitis jautāja.
- Viss kārtībā tik ilgi, kamēr es varu palikt treniņbiksēs un krekliņā.
- Ģērbies kā gribi.
- Arī bikini es varu vilkt?
- To gan nē. Acis vēl izdegs, - viņš iesmējās un es viņu iedunkāju.
- Uz cikiem viņš būs te? – es jautāju.
- Teica, ka tagad izbrauc, tad apmēram pēc pusstundas.
Es nezinu, kas ar mani pēdējā laikā notiek, bet mani vairs neinteresē neviens puisis. Pat ne Dāvis. Es slima laikam esmu. Ar galvu.
*Pēc divdesmit piecām minūtēm*
Es sēdēju savā istabā un dzirdēju, ka kāds piezvana pie durvīm. Draudziņš laikam. Būs jāaiziet kaut kad jāpaskatās uz viņu.
Pēc dažām minūtēm pie manas istabas durvīm pieklauvēja Raitis.
- Eu, Elīn, mēs līdz točkai aiziesim.
- Tu jau zini ko es par to domāju, - es nopūtos.
- Piedod, - viņš bez skaņas noteica un aizgāja.
Es tiešām nebiju sajūsmā par to, ka brālis smēķē, bet tā ir viņa dzīve, ne mana.
Beidzot es varēju netraucēta paēst. Cūkas tādi. Sametuši visus papīrus uz galda, neko nav novākuši. Laikam vispirms jānomazgā trauki. Man, kā pedantam, grūti ēst, kamēr nav notīrīts pēdējais nazītis. Cik labi, ka mamma ar tēti aizbraukuši ar prāmi uz Stokholmu, vismaz nav neviena, kas kliegtu uz Raiti. Skaitās galvenais, kamēr vecāki prom.
Nomazgāju traukus un apetīte pazuda. Toč, kaut kas ar galvu nav. Paņēmu brāļa ģitāru un sāku kaut ko strinšķināt. Tikai pēc desmit minūtēm sapratu kaut kas nav īsti riktīgi – nav noskaņota. Man, kā mūzikas skolas bērnam, instrumentu noskaņot ir viegli. Īstenībā, es esmu vienīgā, kas šajā mājā to māk. Raitis, sliņķis, mūzikas skolā nogāja tikai divus gadus. Sitamos spēlēja. Neviens nezin iemeslu, kāpēc viņš aizgāja, kā vien viņš pats.
- Sīkā, es dzirdu, ka tu manu ģitāru spēlē, tāpēc liec nost, - Raitis teica, kad atslēdza durvis.
- Rausīt, vai tad tu neatceries, ka tu manējo saplēsi? Tu ļaunais, ļaunais cilvēks, - es teicu un noliku viņa ģitāru atpakaļ viņa istabas stūrī.
Es izgāju ārā no brāļa istabas un apstulbu. Es ieraudzīju Dāvi.
- Čau, - viņš pasmaidīja.
Es samiedzu acis un lēnām pamāju ar galvu. No malas varēja izskatīties, ka esmu no palīgskolas.
- Tātad, cik ilgi jūs esat kopā? – Dāvis pajautāja, kamēr es sev taisīju nutellas maizītes un tēju.
Es sāku mežonīgi smieties un gandrīz aizrijos.
- Kopā? Ar to kroksi? Hahahahahahahaha, tu beidz mani nost, - es nevarēju beigt smieties.
- You made my day, Dāvi, - Raitis teica.
- Nu ko, Rausīt, es eju skatīties Glee, - es noteicu un uzšāvu Raitim pa pakaļu, aizgāju līdz savas istabas durvīm un nosūtīju gaisa skūpstu, un vēlreiz nosmējos, - ar tādu kopā? Ha, nē.
Raita skatapunkts
- Tu nopitni domāji, ka mēs esam kopā? – es jautāju Dāvim.
- Nu ja, - viņš atbildēja.
- Tu zini, tu varēji pajautāt.
- Zinu, zinu. Viņai ir draugs?
- Ko tu par to uzreiz? Nē, viņai nav, bet es neļaušu viņai satikties ar tādu, kā tu, - oo, burn.
- Kāds tad es esmu? – viņš mazliet dusmīgi pajautāja.
- Runā klusāk, citādi dzirdēs visu, ko runājam. Tu smēķē, viņai tādi nepatīk.
- Bet es varu atmest.
Tā mēs strīdējāmies vairākas minūtes, līdz Elīna iznāca no savas istabas.
Elīnas skatapunkts
Viņi izskatījās pārāk mierīgi un arī neko nedarīja, pat cs nespēlēja. Dīvaini.
- Vai notiek kaut kas, par ko es nezinu?
- Nop, viss kārtībā, - brālis atteica.
- Aha, kā tad. Es tevi lasu kā atvērtu grāmatu, rausīt, es zinu, ka tu kaut ko slēp.
- Es nezinu, par ko tu runā, - Raitis bija nosarcis. Hāa, pieķerts.
- Tagad ejat prom no šejienes un ļaujiet man taisīt sev pusdienas, - es nokomandēju.
- Eu, uztaisi mums arī, - Dāvis iesaucās.
- Aha, šas. Kas vēl nebūs.
- Zinot tevi, tu uztaisīsi par daudz un mums tāpat paliks kaut kas, - Raitis nosmīkņāja.
- Labi, tā kā jūs neejat prom, jūs man palīdzēsiet. Muhahāa, - es ļauni iesmējos, - nomazgājat rokas vispirms.
Es izņēmu no ledusskapja vistas fileju, sojas mērci, ķiploku un vēl dažus produktus, kas mani piesaistīja. Pilnīga improvizācija.
- Tu mizo kartupeļus, - es norādīju uz Raiti, - un tu sagriez ķiploku un ingveru.
- Kāpēc viņam tik viegls darbs? – brālis protestēja.
- Tāpēc, ka viņš ir ciemiņš. Davai, strādājat.
Mums būs kaut kas līdzīgs ķīniešu ēdienam.
*Pēc mokoša darba*
- Nu tad beidzot, - es atkritu dīvānā un sāku ēst.
- Kāpēc tu visu dienu staigā treniņbiksēs? – Dāvis, apsēdies man blakus, jautāja.
- Tev traucē?
- Nu nē, bet...
- Kuš.
- Bet...
Es piecēlos un aizgāju uz savu istabu. Ne jau tāpēc, lai patēlotu, ka esmu kruta, bet tāpēc, ka viņš ir kaitinošāks nekā es iedomājos. Hmm, varbūt nav nemaz tik perfekts.
