Hola, mi amigos. Ar zpd tūlīt viss būs beidzies, tāpēc šis atkal kļūs par regulāru pasākumu.
- Čau, - Raitis atvēra durvis.
- Čau, Elīn, - Dāvis mani sveicināja.
- Ko? Āa jā, čau, - es biju pārāk iegrimusi televizorā.
- Ko tu vēlēsies? – Raitis piegāja pie alkohola plaukta, - te ir rums, viskijs, kaut kāds pusizdzerts vīns. Tētis ir prom, bet ne viņa alkohols.
- Vienkārši salej visu kopā, - Dāvis vienaldzīgi noteica.
- Domā, tas ir droši?
- Tad jau redzēs.
- Elīn, ko tev? – Raitis jautāja, kaut gan zināja atbildi.
- Kad tu esi redzējis, ka es dzeru? – es atbildēju, nepaskatoties uz brāļa pusi.
- Mēs varam tev piebiedroties? – viņi abi unisonā iejautājās.
- Nē. Raita istabā ir televizors, ejat tur skatīties. Manējā tāds nav, tāpēc man jāskatās šeit, un kad es te skatos, tas ir mans personīgais laiks.
- Tu gan šodien laipna, - Dāvis noteica.
- Vienkārši ejiet.
- Pag, vēl nē, - Raitis ieteicās, - vēl uzpīpāt jāaiziet.
Kāds prieks, kāda laime, balkons atrodas tieši man aiz muguras, un es varēšu saost visu, ko viņi tur darīs.
- Mana mazā, mīļā māsiņa, - Raitis ienāca atpakaļ dzīvoklī no balkona un apķēra mani no mugurpuses.
- Ak mans mīļais Dievs. Tu smirdi, - es tēloju, ka man sākās astmas lēkme, - es. Nevaru. Paelpot. Ej prom no manis, - es iekniebu brālim augšdelmā. Vienmēr darbojas.
- Āa, tu cūka tāda, tu tak zini, ka man tur tik ļoti sāp, - viņš aizgāja, berzēdams savu roku.
- Kāpēc tu tik ļauna? – Dāvis jautāja.
- Es tāda vienmēr esmu bijusi. Tu vienkārši neredzēji.
- Jo tu nemaz neizrādīji to, - viņš strīdējās.
- Beidz, ja. Es nekad neesmu slēpusi savu patieso būtību, - es nopūtos.
Viņš tikai neapmierināti nopūtās un devās turpināt dzert uz brāļa istabu.
- Vīrieši, - es nopūtos, - nodzerās vienmēr kā lopi.
Viņi abi sāka nevaldāmi smieties. Tad pēkšņi apklusa. Laikam trūka elpas, un nosmaka.
- Tik dīvaini cilvēki, - es turpināju ar sevi runāt, - Mikelandželo, kur tu esi? – es saucu savu kaķi.
Maita, neatbild.
Es grozījos un grozījos dīvānā, nevarēju atrast ērtu stāvokli, kādā skatīties „Tiltu uz Terabitiju”. Beigās tomēr apsēdos uz zemes. Pārsteidzoši, bet ērtāk nekā guļot.
Oi, nopērciet man kāds Džošu Hatčersonu. Pat tad, kad bija 15 gadus vecs, viņš bija tik sasodīti smuks.
Un tad es sāku raudāt, un tad viens Dāvis iznāca no Raita istabas.
- Ko tu bimbā? – viņš nošļupstēja.
- Ej tu galīgi, - es pievērsos filmai.
- Vot neiešu, kāpēc jābimbā par tādām lietām? – Dāvis apsēdās man blakus.
- Tu vienkārši nesaproti dzīvi.
- Aha, šas. Saprotu visu. It īpaši to, ka tu mani mīli.
- Ok, tu esi piedzēries un sapīpējies un tu smirdi, - es mēģināju viņu aizstumt prom.
- Tik pasaki, ka nemīli mani. Es arī sākšu bimbāt.
- Es tevi nemīlu. Tā ir simtprocentīga taisnība. Raiti, nāc savāc savu draugu, - es kliedzu.
- Nu kāpēc man tā neiet ar meitenēm?
- Kas man jādara? – Raitis izskatījās ne labāk kā Dāvis. Ak, tā laime, kad tev uz kakla sēž divi piedzērušies zīdaiņi.
Es jau ietu pastaigāties un paelpot svaigu gaisu, bet man bail, ka nodedzinās dzīvokli.
- Tu, - es pievērsos Dāvim, - aizveries. Un tu, Raiti, uzvelc bikses.
- Es tevi mīlu, - Dāvis iečukstēja man ausī.
- Ko es tev tikko teicu? – biju mazliet šokēta par tikko dzirdēto, bet ko var gaidīt no cilvēka, kurš ir piedzēries.
Un tad viņš aizmiga man uz pleca. Es, bez mazākās žēlastības, nogrūdu viņu uz grīdas.
Nav jau tā, ka viņš man galīgi nepatīk. Tas atkarīgs no tā, ko viņš dara. Citreiz gribas viņam galvu noraut, citreiz gribas vienkārši samīļot un nekad nelaist vaļā. Bet pārsvarā gribās galvu noraut. Tomēr tas, kā viņš spēlē mežragu, ir kaut kas vienreizējs.
