Nākošajā rītā es piecēlos agrāk. Man nebija vēlēšanās nogulēt visu saulaino dienu. Izkāpu no gultas, saģērbos un skrēju lejā. Mamma jau bija darbā. Lieliski , jāgaida vakars kad būšu viena un ar Aiviju. Paskatījos vai ledusskapī ir, kas garšīgs. Lai gan labi zināju, ka nav, es tāpat to atvēru. Izņēmu vienīgi pienu, jo man sagribējās garšīgās ''Cini Minis" pārslas.
Pēc brokastīm es vienmēr gāju ārā un meklēju kādu nodarbi. Lai gan man nebija nekā interesanta ar ko nodarboties es vienmēr kaut ko izdomāju.
Edijs jau gatavojās ceļam. Es noskatījos ar sāpošu sirdi, jo man viņa nenormāli pietrūks.
Tad es izdzirdēju mašīnas rūkoņu. Paskatījos pa logu un ieraudzīju Elzu ar Normundu.
Man ne pārāk patika Normunds. Lai gan viņš ar manu māsu jau ir kopā 5 gadus, es nedomāju, ka vēl viņiem kaut kas būs ilgi. Viņš ir Aivijas brālis, tāpēc es par viņu daudz ko zinu un par viņu iespaids nav tas labākais.
Viņiem būs jāizved Edijs uz autoostu, tāpēc viņi neuzkavēsies pārāk ilgi.
Un tad bija pienācis laiks Edijam doties prom. Viņš piegāja pie manis un mani cieši apskāva.
''Turies, māsiņ''. - Viņš man iečukstēja ausī, jo zināja, ka man neiet viegli.
Edijs pamāja ar roku un viņi izgāja ārā no mājas, un paņēma līdzi manu prieku. un smaidu, kas vienmēr parādījās Edija klātbūtnē. Lieliski , tagad man nebūs neviena cilvēka, ne ar ko parunāt, ne ar ko dalīties savos piedzīvojumos. Aivija tam nederēja, jo viņa nekad manī neklausās, šķiet, ka tikai pamāj ar galvu un domas viņai klejo kaut kur citur. Un daudz par mani viņa jau ir pastāstījusi kādam citam. Tāpēc es viņai īpaši vairs neuzticos. Dažreiz ir mirkļi kad viņu vairs nevēlos ielaist savā dzīvē, bet viņa ar savu šarmu un attieksmi izdara tā, ka es par visu viņai piedodu un pat pie visām lietām ko viņa ir darījusi, man ir jājūtās vainīgai. Tā dažreiz notiek. Un tas mani kaitina. Bet esmu jau pieradusi.
Es sagaidīju vakaru. Tā kā es nedzīvoju bagāti un man nav prestiža māja , man krāsns bija jākurina pašai. Es sametu malku un devos uz virtuvi uztaisīt tēju. Apsēdos blakus virtuves logam un dzirdēju smagus soļus. Noteikti tā bija Aivija.
Izskrēju no virtuves un piegāju pie durvīm. Aivija nāca iekšā, un kad viņa bija tikusi manā mājā, man atkārās žoklis. Mana mute neaizvērās ciet kādas 2 minūtes. Tā meitene, kas man stāvēja priekšā vairs nebija Aivija. Viņai nebija ne briļļu, ne šausmīgu matu, ne vecu omju drēbes. Tā bija pavisam cita meitene. Es to nespēju aptvert. Viņa bija skaista. Un patiešām.
