Šoks: sievietes pastaiga pie mošejas0

Nākāmā pietura, bija kaut kas līdzīgs Dublinai. Zinu, ka nebūs labi un nedrīkstētu uz šo pusi nemaz iet, bet mans netīrais deguns meklēja nepatikšanas. Vēlējozs nofotografēties pie kādas lielas mošejas. Ak, mans neprātīgais gars. Kāpēc man smadzenes ģenerē tādas idejas.
Atveras durvis un ir jāpāpj ārā. Bailes vienkārši paralizē, jūtu, ka grūti pakustēties, bet cīnos pretī, izkāpju ārā no autobusa un cenšos kaut kur aiziet. Pāri ķermenim pārskrien skudru leģioni. Apkārtne šķiet, drīz saēdīs manu miesu kā skābe, esmu stulbs cilvēks, ko es šādā bīstamā vietā daru. Pirmais, kas ienāk prātā, ir iebāzt galvu kokā, kas, protams bija baismīga ideja. Bet baiļu līmenis ir kritisks, tāpēc neko labāku par šo strausa variantu šajā brīdī vēlēties nevarēju.
Mana savādā uzvedība un šim rajonam neierastais apģēbs pievelk bīstamas plēsoņoas. Kaut kas melns, kuram bija tikai acis, redzēja manas bailes un teica: "Labāk ej mājās, apmaldījies, ko, esi vietējais, sīkais?" Bailes ir nodevējs Nr.1. Man nākas doties tālāk, jo šādi es sev pievērsīšu nevajadzīgu uzmanību. Saņemu visu savu drosmi un dodos ceļā.
Kāpēc es uz turieni aizgāju? Apkārt staigā melni spoki un esmu vienīgā svieviete kleitā, man pat svārki ir nedaudz virs ceļiem. Viss, ko es varu darīt ir teikt: "Es šeit nesen noīrēju dzīvokli, neesmu iejutusies". Tā ideja ir laba, bet diez vai baiļu varā ko tik ģeniālu varētu pateikt.
Eju, eju, līdz nonāku pie mošejas. Mans ekskursijas mērķis bija nofotografēties pie tās, tāpēc es daudz laika nevilku un kliks... man bija tā sasodītā bilde, kuras dēļ es šīs šausmas tagad ciešu.
Devos tālāk, skatos kalns - kalna augšā stāv klucis ar leģendāro metālu - Damasku. Aizieju un apguļos uz tā, tagad varu skatīties debesīs un iztēloties, ka esmu citā vietā. Galu galā, man kāds laiks šeit ir jāpavada. Ak, zināju, ka man šeit nedrīkst iet. Izbaudu, guļot uz mistiskā metāla, tas varbūt man piešķirs drosmi uz šo laiku, kāmēr esmu šeit iestrēgusi un.nevaru nekur aizbēgt. Paguļu un domāju, jāsāk iet tālāk, laiks jau pagānis.
Dodos tālāk un domāju: "Ko es baidos, viņi nedrīkst man darīt pāri". Man priekšā ir daudz baiļu. Eju pa dzīvojamo rajonu un pēkšņi izsprāgst durvis un arābs man metra attālumā stāv. Bēgu projām. Tur tālāk kaudze jaunu puišu spēlē futbolu un daudz, daudz paranžu. Netālu stāv tirgus. Tur vietas nosaukums līdzinās Alpiem, nav vairāk Dublinas.
Zinu, ka man tur kādas 5 minūtes ir jāpaliek un to es pavadu sēžot uz soliņa un domājos, priekš kam to izdarīju, te ierados. Bet bija tā vērts, es atgādināju sev, ka šeit ir slikti.un man ir tā bilde. Varēšu iet mājās, apgulties gultā un priecāties, ka esmu mājās. Slēpties zem segas, iedomājoties, ka esmu tur.
Pienāca laiks manam reisam un atgriezos vietā, kur atrasties ir daudz vēlamāk - Moskačkā. Eju pa ielām, apkārt daudz treniņtēpu, un vēl arvien nevaru attiet no tā visa.
Bet nu ko daudz, ieeju aukstā dušā, kad esmu mājās. Ieslēdzu TV, apskatos ponijus un apēdu litru ekseleces saldējumu un pasmejos par notikušo.