Reiz meža tālajā galā dzīvoja Priedītes kundze. Viņa bija omulīga un ļoti labsirdīga tantiņa. Daudzi pazina viņu un bija ļoti laimīgi, ka ir kāds, kurš viņus saprot. Bet tikpat daudzi izmantoja viņas labsirdību un dāsnumu.
Nebija daudz jāpūlas, lai ar viltu izspiestu pat pēdējo medus burciņu. Priedīte nežēloja atdot pēdējo.
Viņas iedzīve un pārtikas krājumi nu vairs nav tādi, kādi tie bija iepriekš. To bija daudz, jo viņa strādāja tuvējās apkaimes pārtikas krātuvē.
Pārsvarā, tā bija pārtika ar beigušos derīguma termiņu, bet tas parasti nenorāda vai prece ir sabojāta vai ne.
Arī es..., neapzināti izčiepu no viņas gandrīz pēdējo. Bijām ciemos ar draugiem, aiznesām pušķīti sniegpulkstenīšu. Viņa bija tik ļoti priecīga to saņemot, ka ielaida mūs iekšā un cienāja ar tikko izceptiem šokolādes cepumiem. Tie bija paties gardi, jo Priedīte bija izstrādājusi savu slepenu recepti.
Viņa jautāja, vai mums kas nav vajadzīgs. Brīdi klusēdami, viens no draugiem iesaucās - "Man patīk tā apzeltītā pildspalva!". Priedīte paņēma pildspalvu un iedeva zēnam rokā, noteicot, ka viņš to droši var paturēt...
Kas tik nedarījās tālāk! Viens pēc otra lūdza un sauca pēc dažādām lietām, kas piederēja viņai - un viņa neatteica, atļāva paturēt viņas mantas. Priedītes dāsnums un smaids sejā - vienmēr atvērts un gaišs.
Bezmazvai piekrāvuši pilnas somas ar viņas lietām, kas nu jau piederēja mums, grasījāmiems jau iet prom. Bet Priedīte teica: "Palieciet vēl kādu brītiņu, tikko izcepu gardus šokolādes cepumus". Un kā var neatteikties no Priedītes gardajiem šokolādes cepumiem. Piesēdām, padzērām tēju un ar gardu muti ēdām cepumus.
Bija patiešām laiks jau doties prom, jo māte uz šo meža galu nav ļāvusi iet.
Gribēju vēl uzprasīt Priedītei vai nevarot iedot viņas šokolādes cepumu receptes kopiju.
Ja jūs redzētu, kāda viņai izmainījās seja! Tavu baisumu un briesmīgumu!
Dāsnuma un omulības iemiesojums nu bija pārvērties par dusmu un briesmeklību dēmonu!
Mirkli stāvēju un skatījos uz viņu, jo nevarēju saprast, vai tas notiek pa īstam vai arī ...
Tā es stāvēju kādu brīdi nekustēdamies un pēc kāda brīža jutu vairākus uzsitienus pa plecu. Tie bija mani draugi. Viņi skatījās man sejā un ,it kā, arī nesaprasdami, klusējot vaicāja - "kas notiek?"
Paskatījos uz verandas pusi atkal un kā par brīnumu briesmīgais dēmons bija pazudis.
Durvīs stāvēja Priedītes kundze, skaļi smiedamies un knapi noturēdama cepumu trauku rokā.
Izrādās, ka viņa netīši piebērusi sēņu pulveri. Kas tās par sēnēm, man nebija jausmas un viņai ar tāpat.
Bet sajūta bija laba, tāpēc... katrs paņēmām vēl pa cepumam...
[Turpinājums sekos...]
/by Džimijs Kaplis/
