local-stats-pixel

Sniega mākonis.14

243 0

Trīs tiesneša sitieni pret zemi izskan un atbalsojas man galvā. Tas liek man piecelties kājās un viegli palocīt galvu, ieraugot tiesneša skatienu. Kārtējā uzvara. Iedomājoties par to, kas man jādara, lai uzvarētu, es sašķobu seju. Man tas riebjas, bet, kā jau visi saka, labākas sajūtas par uzvaru nav. Vismaz pašā sākumā, kad uzvari pirmo reizi un tas turpinās pāris reizes tālāk, bet tas apnīk. Jau pēc kādas piektās vai citiem tikai desmitās reizes, tu sāc domāt par otru cilvēku, kas visu ceļu līdz tavai uzvarai ir tikai cietis. Tieši tādēļ citi ir to beiguši, citi beidz citu iemeslu dēļ, bet lielākā daļa to nebeidz nemaz, katram savs iemesls. Tāpat kā man ir savs iemesls, kāpēc to beigt es nevaru.

Es ļauju acīm pārskatīt visus gavilējošos cilvēkus, un mans skatiens aizklejo līdz meitenei, kas guļ uz zemes, turot roku pie vēdera, man priekšā. No viņas deguna iztecējušās asinis lēnām sāk kalt virs lūpas un uz vaiga, pārsistā apakšlūpa ir sapampusi no saņemtajiem triecieniem un uz viņas žokļa jau ir iespējams samanīt lēnām uzrodamies zilumu. Pirms tiesnesis paspēj saņemt manu roku, lai paceltu to gaisā, lai parādītu visiem cīņas uzvarētāju, es to pastiepju pret meiteni, piedāvājot palīdzību piecelties.

Īsu mirkli viņa neticīgi nolūr uz manu plaukstu, kas nepacietīgi stāv uz vietas, taču tad viņa ieslidina savu plaukstu manā un ļauj man sevi pieraut kājās. Viņas ķermenis saliecas, sīks vaids pamet viņas lūpas un roka atkal apiet ap viņas vēderu, taču pirms viņa paspēj nokrist uz zemes, es aplieku roku viņai ap pleciem un noturu kājās. Vēderā vārās nepatīkamā vainas sajūta, ka esmu izraisījusi tādas sāpes viņai, bet to es neizrādu, un, kad meitenes lūpas pamet vēl viens apslāpēts vaids, es atturos no atvainošanās.

-Tev viss būs kārtībā?- skaļi jautāju, lai meitene mani sadzirdētu pār visu cilvēku skaļās bļaušanas, man balsī izskan patiesas raizes, ar ko, šķiet, viņu šokēju vēl vairāk un tas atspoguļojas viņas sejā. Gribas viegli uzsmaidīt viņai, taču sāpošā lūpa man to liedz. Saņēmusi vieglu mājienu ar galvu, es lēnām sāku spert soļus uz cilvēku atbrīvoto eju, turot meiteni sev cieši pie sāna līdz tiekam mums atvēlētajam gaitenim. Es aizvedu viņu līdz vīrietim, kas pavēris viņas istabas durvis, uzmanīgi lūr laukā. Piekodinot, lai ir uzmanīgs ar meiteni, es aizeju tālāk pa gaiteni līdz pat pēdējām durvīm pa labi.

Atverot tumšās koka durvis, kas knapi apgaismotajā gaitenī izskatās melnas un biedējošas, mani sagaida sāpīgs sitiens pa muguru. Klusi norūcos un, cieši sakodusi zobus, es pagriežos pret brāli.

-Nu ko, apsveicu, vēl viena nakts, vēl viena uzvara un vēl viens naudas žūksnis kabatā,- viņš aizrautīgi runā, un es tikmēr pieeju pie galda istabas stūrī, uz kura pilnībā atvērta stāv mana soma. Izvelku melno krekliņu, ko tur biju iestūķējusi pirms izgāju no mājas, pelēkās treniņbikses, kuras uz manām kājām neizskatās milzīgas kā citām meitenēm, un pārģērbjos, nemaz nepievēršot uzmanību tam, ka vienā istabā ar mani ir mans brālis, kā arī tam, ko viņš man stāsta. Kad pārģērbjos, somā atrodi ķemmi, ar ko aši izbraucu cauri matiem, piekārtodama tos, un tad iebāžu to un sīkos šortus un topiņu, ar ko devos ringā, atpakaļ somā, aizrāvēju to un nometu uz zemes sev pie kājām.

-Ešlij, tava nauda,- otrpus durvīm neērtā balsī ierunājas Bens, un es saprotu, ka viņš atkal bija pavēris durvis laikā, kad pārģērbos. Nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad kas tāds notiek. Maika klusie smiekli ir dzirdami man aiz muguras, un es klusi pasmejos brālim līdzi, nemaz neliekoties ne zinis par to, ka asi iesāpas vēders un lūpa.

-Ben, velc savu nosarkušo pakaļu iekšā, Lilī jau pārģērbās!- Maiks iesaucas, un durvis lēnām paveras, atklājot mums Bena sarkano, kaunā noliekušos seju. Viņam rokās ir prāvs žūksnis papīrīšu, ko viņš noliek uz galdiņa pie durvīm.

-Benij Bū, es tev esmu teikusi simtiem reižu, ka tava vai vispār jebkura cilvēka klātbūtne man netraucē pārģērbties. Esmu pašpārliecināta par savu ķermeni, es zinu, ka tas nav tas seksīgākais, iespaidīgākais, bet es izskatos lieliski un visas daļas, ko negribu, lai kāds redz ir paslēpusi apakšveļa,- es atkārtoju simts reiz teikto, liekot Bena sejai piesarkt vēl vairāk. Šķiet, ka sarkanāka tā palikt nevar, un es, ķircinot draugu, viņam koķeti piemiedzu ar aci, kas liek viņa sejai palikt vēl toni košākai, un man un brālim izplūst skaļos smieklos.

-Hā, hā, ļoti smieklīgi,- Bens nobubina un iziet no istabas, skaļi aizcērtot durvis aiz sevis, taču tas nepārtrauc mūsu smieklu lēkmi. Nekad ar Benu nav bijis tik traki, nekad es neesmu likusi viņam kļūt tik ļoti sarkanam, bet šoreiz man tas izdevās pat nemēģinot. Un uzzināt, cik sarkana tā var palikt bija ļoti fascinējoši.

-Gatava?- nomierinājies Maiks man jautā un, paņēmis naudas kaudzīti rokās, paņem pāris banknotes un iestūķē tās sev kabatā. Nobolu acis, uzvelku kājās savas vieglās kediņas, uz pleciem uzmetu melno ādas jaku un uz viena pleca uzlieku savu somu. Kad paceļu galvu pret Maiku, es pamanu, kā viņš iebāž kabatā vēl pāris papīrīšus, kas liek man saraukt uzacis. Izliekoties, ka neko neesmu pamanījusi, es paņemu visu pārējo no viņa rokas un, ielikusi jakas kabatā, paeju brālim garām.

Tiklīdz tiekam ārā no istabas, es pagriežos un pagrūžu brāli pret sienu, izaicinoši skatoties viņam acīs. Gaitenis ir kluss un tukšs, un viss, kas ir dzirdams, ir mana mierīgā un Maika nedaudz paātrinātā elpošana. Sadzirdu brāli skaļi norijam siekalas un iekšēji pasmīnu.

-Tu vēl pa kluso ņemsi manu naudu?- jautāju, pieliekot roku viņam pie kakla. Brāļa roka tausta sev kāju līdz atrod kabatu ar naudu, viņš izvelk pāris dolāru banknotes un, drebošām rokām, tās cenšas man ielikt plaukstā. -Paldies, bet tu neatbildēji uz manu jautājumu,- atgādinu, viegli samiedzot acis, un ielieku tikko iegūto naudu kabatā.

-Neņemšu, neņemšu,- Maika drebošā balss izskan pa gaiteni, un es palaižu viņu vaļā, pakāpjot soli atpakaļ. Un, nespēdama vairs noturēt taisnu sejas izteiksmi, es iespurdzos, pievēršot brāļa skatienu.

-Tu esi tāds mīkstčaula, ka pilnīgi baidies no savas mazās māsas,- atkal iespurdzos un pakratu galvu, noķerot Maika saniknoto un aizvainoto skatienu. Brālis ar rokām nogludina savu kreklu vietā, klusi pie sevis bubinādams savas problēmas par mani, un es tikai nedaudz pasmaidu.

-Nejau es esmu vainīgs, ka zinu, uz ko esi spējīga,- Maiks beidzot ierunājas normālā skaļumā, un es paceļu uzaci. Uz ko es esmu spējīga? Es spēju nogalināt ar savām pašas rokām. Uz to es esmu spējīga. Bet, vai no tā jābaidās? Domāju gan. Atkal jau klusi iespurdzos, aizturot smieklus, kuri cenšas izlauzties uz āru, un atsāku iet līdz esmu gaiteņa galā pie izejas durvīm.

-Tu taču zini, ka aiz šīm durvīm var notikt tas pats, kas pagāšreiz, vai ne?- brālis ierunājas man aiz muguras un uzliek savas plaukstas man uz pleciem. Viņa pirksti iedrošinoši paspiež man plecus, par ko esmu pateicīga. Šādi es zinu, ka viņš ir ar mani un mani atbalstīs vienmēr un visur. Un tāds viņš man ir vienīgais. Visi citi aizgāja, bet ko tur daudz, es ļāvu viņiem aiziet, pazust no savas dzīves. Nav tā, ka nožēloju to, ka ļāvu viņiem iet prom, lai viņi var kārtīgi izbaudīt savu dzīvi, bet dažreiz pietrūkst kāda, kas mani saprot labāk kā Maiks. Un tā vienmēr bija mana labākā draudzene, kura tagad ir stabilās attiecībās ar savu draugu un viņai ir sava karjera, viņai ir jauna dzīve, kurā nav ne grama no vardarbības, kā tas bija agrāk. Un tā ir labi. Galvenais, ka viņa ir laimīga. Kaut bez manis.

-Es zinu, Maik, bet nekas nenotiks. Visi ir aizgājuši,- pēc ieilgušā klusuma, kurā es gremdējos atmiņās, es atbildu brālim, norijot kamolu kaklā. Samirkšķinu pāris reizes acis un ievelku vienu dziļu elpu, kas mani nomierina.

-Tu tāpat teici arī iepriekš, Lilī,- Maiks ar dīvainu pieskaņu balsij atsaka. Pa vidu visam, es saklausu raizes par mani, tādēļ uzlieku savu plaukstu uz viņa un paspiežu viņa pirkstus. Viņam ir jāsaprot, ka viss būs kārtībā. Viss vienmēr ir kārtībā. Jo tā tam ir jābūt.

-Uzticies man, viss būs labi,- klusi nomurminu, zinot, ka viņš mani nedzirdēja, atrauju vaļā durvis un izsperu soli tumsā.

243 0 14 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 14

0/2000

Man patīk. Man vispār patīk bokss un kaušanās. Tā kā es noteikti gaidu nākamio daļu un tev lieliski padodās aprakstīt izjūtas, ši nodaļa ir ļoti izjusta.  emotion

Davi, fiksi, dod man šurp nākamo nodaļu! emotion emotion

2 0 atbildēt
Vēl viens lielisks stāsts no tevis emotion emotion
0 0 atbildēt
Jāāā!! Lūdzu turpini! Superīgs stāsts!😊😄😁😄😄
0 0 atbildēt

Šeit nav nekas tāds, kas varētu nepatikt ♡♡♡

0 0 atbildēt
Lūdzu turpini tavi stāsti ir vienkārši dievīgi, un es zinu ka šis stāsts arī būs.emotion)
0 0 atbildēt
Es gaidu nākamo ☺
0 0 atbildēt
Man vajag nākamās daļas emotion emotion
0 0 atbildēt
Paldies emotion
0 0 atbildēt
Vēljoprojām? 😏😌
0 0 atbildēt
Perfekti, Zajčik! Ar nepacietību gaidu nākamās daļas!
0 0 atbildēt
mazliet grūti kaut ko teikt. No gramatikas tev diezgan trūkst komati, ir dažas stila kļūdas, bet kopumā liekas, ka tu mazliet pārāk sarežģīti raksti. Sākumā es vispār domāju, ka stāsts būs par advokāti, jo nekāda skaidrojuma, varbūt varēji drusku aprakstīt boksa ringu? Vēl par to puisi, kas bija viss nosarcis, tas šķiet drusku nevietā, kāpēc simts reizes viņam jāsaka tas teksts, ja ar katru reizi, viņš nosarkst arvien vairāk? Un par tuvajiem, kas atsvešinājušies - fragments ir kā izgriezts no citas nodaļas un iemests te, vēl saīsināts.
0 0 atbildēt