Kādā laukā netālu no līkumaina meža ceļa bija smilšuērkšķu audze. Smilšuērkšķi tajā bija sastādīti līdzenās rindās, lai to apkopšana būtu pēc iespējas ērtāka. Ziemai tuvojoties, smilšuērkšķu stumbri tika rūpīgi ievīstīti terpentīnā izmērcētā audeklā, kuru pie stumbra piestiprināja ar smalku drāts žogu, lai, aukstajā laikā, meža dzīvnieki neapgrauztu stumbru mizu, kad spēcīgais kailsals piesaldēja sērsnu virs sniega tik biezu, ka meža radībai ir grūti tikt pie augsnes, kurā no ziemas sala slēpās dažādu augu niecīgās saknes. Apsalusī kupena dobji dunēja, kad tai pāri skrēja stirnas, brieži, alņi vai kāds izsalcis meža cūku pāris, kuram iespējams no meža dzīlēm uzglūnēja kāds sala novājināts vilku vai kojotsuņu bars. Lielāko augu stumbri, šajā laikā, bija jo īpaši kārs mielasts meža dzīvniekiem, neskatoties uz meža pļavās ierīkotajām barotavām, kurās ciema ļaudis, kad vien varēja, atstāja sienu vai salmus, lai meža iemītniekiem būtu vieglāk pārlaist ledaini auksto laiku, kad meža dziļākajos sila nostūros iezagās lauskis, likdams lielāko koku stumbriem spalgi plaisāt naktīs, kad debess jumu rotāja spožākās zvaigznes.
Bet pavasaros smilšuērkšķu stumbri tika atbrīvoti no viņu ietērpa un tā vietā tika pārklāti ar kaļķūdeni, kurš izžūstot stumbru līdz zarotnei padarīja baltu. Tas pasargāja smilšuērkšķu tumšo mizu no spilgtās pavasara Saules, kura mēdza uzkarsēt zem mizas plūstošo augu sulu tik spēcīgi, ka tā pārplēsa mizu, netiekot līdz auga smalkākajiem zariem, kuros to gaidīja neizplaukušie pumpuri, kuri tiecās atvērties Saules izlietajai gaismai, lai vēstītu par pavasara pārspēku pār ziemu.
Tas viss ļāva smilšuērķiem savos zaros izplaucēt ziedus, kuri cauri vasarai pārtapa par tumšidzeltenām ogām, ko rudenī varēja lasīt, lai tiktu pie bagātīgas ražas. Smilšuērkšķu ogas tika rūpīgi savāktas un nogādātas pārstrādei, kur tās tika iekļautas dažādos produktos, lai nonāktu veikalu plauktos.
Kad kāds ekskursijā pārkarsis autobuss bija apstājies lauka malā, kurā auga smilšuērkšķu audze, lai atdzesētu savu pārkarsušo dzinēju. No tā laukā saskrēja pusaudži, kurus pie sevis vilināja Saulē nobriedušās augu ogas. Kad kāda pusaudze ņēmās lauzt kāda smilšērkšķa zaru, lai to paņemtu sev līdz ar visām ogām, pie viņas pienāca smilšuērkšķu lauka saimnieks un aturēja viņu no iesāktā. Viņš pastāstija pusaudzei to, ka rudenī viņai nolauzto zaru zemē ieaudzēt deiz vai sanāks, bet ja pavasarim no jauna tuvojoties, viņai vēl būs interese par smilšuērkšķa audzēšanu, viņš viņai ievedīs auga stādu, kad dosies uz pilsētu pakaļ krītam.
lasi, vērtē, komentē:contant:
