Tad nu - pirmais desmitnieks būs noslēdzies. :D :))
Šodien sanāca tik vēlu, jo tikai tagad atradu laiku daļai, bet dēļ Jums atradu tomēr. :/ ;)
- Būtu nu labāk spējis, jo Tev mani tādu nāksies redzēt arī turpmāk. – pat nepaskatījusies uz Tomasu, noteicu.
Cēlos augšā, Tomas sniedza roku, taču piecēlos bez viņa palīdzības.
- Saproti vienreiz, ka es nebūšu tik laimīga, kā biju ar Tevi, tāpēc, neprasi man neiespējamo. – pavēros un devos prom.
- Bet, kāpēc Tu vienkārši nevari mani aizmirst? Un būt tik pat laimīga ar kādu citu.. – dzirdēju Tomasa balsi no muguras.
- Un Tu tiešām gribi, lai esmu laimīga ar CITU? – pagriezos, uzdevu jautājumu, un, redzēdama, ka Tomas uz to nespēs rast atbildi, devos prom.
Tā mūsu saruna beidzās.
Pirms iegāju mājās, noslaucīju seju, kā arī ar rokām patīrīju ceļus, jo tie bija nedaudz ar dubļiem. Būtu mājās viena, tad neuztrauktos par izskatu, bet tā kā vēl bija Antra, Annija un Artis – negribēju, lai viņi mani tādu redz. It īpaši Annija. Viņa ir par mazu priekš šādām lietām.
- Čaaau! – smaidīgi teicu, ienākusi mājās – Atnesu jums pa kādai bulciņai. – noliku maisiņu uz galda.
Antra jau ar Anniju bija piecēlusies, taču Arti gan neredzēju.
- oho! – Antra nopriecājās – Vai tad tik vēlu vēl kāda beķereja strādā? – Antra pavērās pulkstenī, kas rādija 20.56.
- Līdz pusē deviņiem strādā viena īpašā. – nosmējos.
Annija savās mazajās rociņās turēja kanēļu bulciņu un vispirms ar savu mazo mēli nolaizīja kanēli no bulciņas virsas.
- Kurš tad tā ēd? – izbrīnīti jautāju.
- Annija. – Annija smaidīga atbildēja.
Es tikai nosmaidīju un pamāju māsai ar galvu, ka došos uz istabu.
Labi, ka Antra ar ģimeni bija atbraukusi – vismaz Annija mani spēja iepriecināt ar kaut pa visam mazu sīkumu. Viņa bija kā staigājošs prieks.
Nolēmu, ka man šodienas ir par daudz, tādēļ nodevos miegam.
***
Piecēlos ar pa visam citu skatījumu uz dienu. Viss šķita citādāks.
Izstaipījos un ātri uzrāvu halātu un devos uz virtuvi, jo no turienes nāca Annijas saldie smiekli, kas lika smaidīt.
Pulkstenis bija tikai dažas minūtes pāri 9.
- Labrīt, visiem! – ienākot, ieraudzīju Anniju virtuvē, taču Arti ar Antru nemanīju. – Oho! – nobrīnījos, ka Annija viena sēdēja pie galda un ēzdama omleti, spēlēja planšeti.
- Čau, Līviņ! – Annija nokāpa no krēsla un apskāva mani.
- Kur tad mamma un tētis? – uzjautāju, ņemdama no skapīša krūzi.
- Mamma uztaisīja ēst un aizgāja pie tēta. – Annija, cītīgi vērodama planšetes ekrānu, noteica.
- Oh, nu skaidrs. – apliedama tēju, noteicu.
- Es nevaru iziet to neganto 56.līmeni kendi krešā! – no Annija šīs spēlēs nosaukums izklausījās pavisam citādi, nekā tas bija.
- Neganto, ja? – iesmējos par Annija izvēlēto vārdu.
- Tu māki? – Annija, saraukusi pieri, pavērās manī.
- Nu, ļauj mēģināt. – apsēdos blakus.
Pēc dažām minūtēm ienāca smaidīgs Artis.
- Kā jau vienmēr priecīgs no rīta! – ar vienu aci ievērojot Arti, noteicu.
- A, kā var nebūt, ja sieviņa atnes brokastis… - Artis pamēdījās.
- Oooo… Tad, ko tu te vēl dari!? – mēdījos pretī.
- Šoreiz par ūdeni viņa nebija padomājusi. – Artis ieslēja ūdens glāzi.
- Un, kur tad pati vaininiece? – uzjautāju, kad izgāju līmeni.
- Sieviešu lietas. Kosmētika un tā. – Artis iesmējās.
- Yesss! – Annija pacēla rokas. – Es zināju, ka negantos līmeņus prot iziet tikai pieaugušie. –
- Ak, šī bērnu „tīrā” loģika. – nodomāju.
- Tev, laikam, zvana, Līva! – Antra no otras istabas bļāva – Jo Tev var būt tikai TIK kaitinošs zvana signāls! – Antra iesmējās.
- Kas Tev nepatīk „Ringggg”?? – smiedamās devos pēc telefona.
Filips.
- Nav tā kā nedaudz par agru zvanīt brīvā dienā? – paceldama klausuli, noteicu.
- Negribēju nokavēt, kā vakar. – Filips iesmējās – Un, jā… Vispār, Labrīt! –
- Labrīt, - iesmējos par to, cik ļoti Filips negribēja nokavēt.
- Nu, vo! – viņš iesāka – Ko domā darīt pēc kādām divām stundām? –
- Ajj, man citi plāni. – bēdīgā balsī teicu.
- Ne jau Tu nopietni!? – Filips pārsteigts teica.
- Taču, joks! – iesmējos par to, ka Filips noticēja.
- Huu… - Filips nopūtās – Es jau noticēju. – un arī viņš iesmējās.
- Jā, to es dzirdēju. – jokojos.
- Nuuu, tad, ko saki par pastaigu gar jūru? – Filips piedāvāja.
- okey… - noteicu – Nekādu iebildumu. – pie sevis pasmaidīju.
Kad kontaktējos ar Filipu, aizmirsu par Tomasu. Tik žēl, ka tas bija tikai tanī brīdī, kad runāju ar Filipu. Pēc tam – atkal jeb kas man piesauca Tomasu.
- Tad es Tev vēl uzzvanu…? – Filips negribēja būt uzbāzīgs.
- Nu, labi.
Virtuvē beidzot sastapu visus trīs. Visa māsas ģimene kā allaž bija smaidīga. Nesapratu no kurienes viņi rod tādu pozitīvisma devu… Nezin, kur viņu noliek savas problēmas… Jo nevar taču būt, ka viņiem tādas nepastāv…
Tie bija jautājumi, kurus, nezin kāpēc, nebiju nekad uzdevusi viņiem.
- Es atkal gribu uz jūru. – Annija, nolikusi planšeti uz galda, noteica.
- Bet mēs jau bijām vakar. – Antra iesāka – Katru dienu taču neiesim… -
- Bet, varētu… - Annijas sejā nemanīju smaidu.
- Es Tevi varētu šodien aizvest uz jūru… - apsolīju.
- Tiešām!? – Annija atplauka. – Redz, mammīt, Līva gan var KATRU dienu aiziet uz jūru. – Annija mēdijās.
Mēs pārējie tik iesmējāmies par Annijas talantīgo aktiermākslu.
Pēc solījuma sapratu, ka nezinu kā izskaidrošu Annijai, kas ir Filips, jo viņa ar Tomasu bija jau sadraudzējusies.
