http://spoki.tvnet.lv/literatura/Slikta-meitene-8/648662
9.nodaļa – piedāvājums
***
Vakardiena beidzās ar to, ka Sats palīdzēja man savākt saplēstās bildes no zemes. Vēl mēs padzērām tēju un viņš bauca az mājām. Visu vakaru centos noslēpt to, ka man sāpēja galva. Tas, par laimi, sanāca,Sats neko nepamanīja. Bet tad, kad viņš aizgāja es uzreiz gāju gulēt.
Zvana Emīls.
„Heilij. Varam satikties?” viņš jautāja
„Jā, protams.” Atteicu
„Es atbraukšu tev pakaļ pēc stundas.” Emīls paziņoja un nolika klausuli. Uzvilku gaišu, mežģīņainu kleitu un tirkīzzilas kurpes. Matus sapinu nevīžīgā bizē. Trijos es jau sēdēju Emīla mašīnā un vērou viņu. Emīls bija manāmi saposies. Mēs apstājāmies pie restorāna, Emīls atvēra mašīnas durvis un gaidīja, kad es izkāpšu ārā.
Pasūtījām vīnu un ēdienu. Kad bijām apēduši pirmo ēdienu un gaidījām saldo, Emīls iesāka:
„Heilij. Tu esi pati skaistākā, labākā un jaukākā meitene uz zemes, lai arī cik ļoti tu censtos man pierādīt pretējo. Es gribu pavadīt ar tevi visu savu mūžu. Es mīlu tevi. Vai tu kļūsi par manu sievu?” viņš to pajautāja un atvēra kārbiņu, kurā bija gredzens ar milzīgu dimantu.
„Tu zini, ka mēs esam kopā tikai mēnesi?” jautāju
„Jā.”
„Man ir tikai astoņpadsmit gadu, Emīl. Es negribu precēties. Piedod.” Noteicu un aizgāju. Izskrēju ārā no restorāna un gāju uz parka pusi. Sāku skaitīt soliņus, viens, divi, trīs... četri. Un es ieraudzīju uz soliņa Satu.
„Sat!” es iekliedzos, viņš piecēlās un es viņu samīļoju, vairs nevarēju nostāvēt uz kājām, atkal bezspēks. Sats mani noturēja.
„Heilij!” viņš izmisīgi kliedza. „Kas tev ir?”
„Es nezinu.” čukstēju un aizvēru acis.
***
Pamodos no saules stariem, kas spīdēja man tieši acīs. Mēģināju pakustināt roku, bet nevarēju, jo Sats to cieši turēja. Biju pieslēgta pie sistēmas. Nedaudz pakustināju roku, lai pamodinātu brālēnu, tas izdevās.
„Tu jau pamodies.” Viņš priecgi secināja „es pasaukšu ārstu.” Viņš aizgāja un pēc dažām minūtēm atnāca kopā ar ārstu.
„Labrīt, Heilijas jaunkundz.” Ārsts uzsmaidīja
„Labrīt.” tikpat laipni atbildēju.
„Puis, es varu palūgt, lai jūs atstājat mūs vienus?” ārsts pievērsās Satam un viņš aizgāja. „Man jums jāsaka kaut ko ļoti svarīgu, Heilij. Jūs noteikti jau sastapāties ar tādām problēmām kā biežas galvassāpes, vēdera sāpes, nelabums un nespēks. Tie ir vēža simptomi.”
„Kā?” es nesapratu.
„Jums ir asins vēzis. Un vēl, ļoti smagā stāvoklī. Nezināmu iemeslu dēļ jūs to sākāt just pavisam nesen bet vēzis ir ļoti izpleties.” Ārsts to skaidroja ļoti ātri.
„Cik ilgi es dzīvošu?” nopietni vaicāju.
„Ne ilgāk kā mēnesi.” Viņš atbildēja.
„Nav nekādu iespēju izārstēties?” jautāju.
„Diemžēl, es nekā nevaru jums palīdzet.” ārsts skaidroja.
„Es varu tikt prom no slimnīcas?” jautāju
„Jā. Tikai jums jāsaprot, ka galvassāpes un viss pārējais turpināsies.”
„Es saprotu.” Noteicu. „Varu palūgt, lai jūs pateiktu manam brālēnam, ka nekas nopietns nav noticis. Īsumā – kautko medicīnisku un gudru. Nu tur noguru ļoti, pārslogojos vai kaut kā tā.. Lūdzu.”
„Bet jums tāpat būs kaut kad viņam jāpasaka patiesību.” Ārsts noteica un izgāja no palātas. Piecēlos un uzvilku savas drēbes, esmu gatava doties uz mājām.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Slikta-meitene-10/648747
