http://spoki.tvnet.lv/literatura/Slikta-meitene-7/648593
8.nodaļa – Pārsteigums
No dusmām nometu telefonu uz zemes. Izgāju no istabas un ātrā solī devos ārā no mājas. Izlēmu iet pie Dana, gribas pabūt ar viņu. Gāju diezgan ilgi, jo Dans dzīvo tālu no manas mājas. Visu ceļu domāju par Satu, nevaru aizmirst to, ko viņš teica. Bet,par laimi, es jau biju pie Dana dzīvokļa. Tākā man bija sava atslēga, atslēdzu durvis un gāju iekšā. Jau gribēju novilkt kurpes, bet tad pamanīju jau vienas mētājamies pie skapja. Devos dziļāk dzīvoklī, sākumā ieejot virtuvē. Uz galda stāv divas vīna glāzes. Ātri gāju uz guļamistabu, no kuras varēja dzirdēt jautrus smieklus. Pavēru istabas durvis un nostājos tā, lai viņi abi var mani redzēt. Manu seju rotāja mākslīgs smaids, rokas sakrustoju uz krūtīm un vēroju situāciju. Dans, mani ieraugot, izkrita no gultas, meitene satrūkās un uzrāva segu uz saviem plikumiem.
„Čau.” Noteicu.
„Heilij.. Ko tu te dari?” Dans bailīgi jautāja.
„Atnācu padzert ūdeni.” Atteicu un izgāju no guļamistabas, lai dotos uz virtuvi. Paņēmu glāzi, no ledusskapja izņēmu Dana mīlāko ūdeni „borjomi”, atvēru to un lēnām lēju ūdeni glāzē. Dzirdēju kā paveras guļamistabas durvis un četras kājas tipina virtuves virzienā. Visas četras kājas apstājās pie skapja, kur mētājās bezgaumīgie apavi. Izlēmu izmantot izdevību un uzlabot sev noskaņojumu, gāju atvadīties no meitenes.
„Laimīgu ceļu.” Smaidot noteicu, vēl jo projām rokā turot gandrīz pilno ūdens glāzi. Meitene paskatījās uz mani un atkal pievērsās kurpēm, kuras šņorēja ciet.
„Morāle – nekad nepērc tik briesmīgas kurpes.”nopietni teicu, pēc kāda klusuma brīža „gaumes tev nav nekādas.” Meitene piecēlās no savas iepriekšējās pozīcijas, pavilka uz leju spīdīgo, melno kleitu, ar roku demonstratīvi novāca matus no pleca, pagriezās un aizgāja.
„Mazā.. „ Dans iesāka, „piedod..” Iedzēru vēl vienu ūdens malku, iešļakstīju atlikušo ūdens daudzumu puisim sejā un atteicu: „piedevu.” Izņēmu dzīvokļa atslēgas no kabatas, nometu tās uz galdiņa un aizgāju. Gāju atpakaļ uz mājām, no manas pastaigas nekas labs nesanāca. Ieejot istabā, biju izbrīnīta par to, kā tagad izskatās mana istaba. Viena siena bija aplīmēta, pieejot tuvāk secināju, ka tās ir bildes. Tās ir bildes no pagātnes. Dusmās kliedzu un rāvu bildes nost no sienas. Trojs, Luiss, Sats, Rūbija un es – mēs visi bijām tajās bildēs. Noplēstās bildes metu uz zemes. Kad siena bija atkal tukša, nespēkā nokritu. Pār vaigiem sāka ritēt asaras. Pat nepamanīju, ka iemigu, pamodos no telefona zvana. Sats.
„Tev patika mans pārsteigums?” viņš jautāja, kad tikko pacēlu klausuli.
„Kāpēc tu to dari, Sat? Kāpēc tu mani moki?” nevarēju saprast.
„Es gribu, lai tu atceries.” Puisis skaidroja.
„Es negribu! Es negribu atcerēties. Nejaucies manā dzīvē! Dzirdi?” kliedzu klausulē.
„Labi.” Viņš atteica un atvienoja zvanu. Telefons izslīdēja ārā no rokas. Apsēdos uz zemesun aplūkoju saņurcītās bildes. Kaudzē atradu vienu bildi tajā esam mēs – Trojs mani apķēris, Rūbija an blakus, Sats un arī Lū. Asaras atsāka tecēt, jo piepildījās tas, ko gribēja Sats – es atcerējos. Vēl kādu laiku sēdēju un raudāju, pārskatīdama bildes, kuras iemūžināja pašus labākos manas dzīves mirkļus. Nobijos, jo Sats ienesās manā istabā.
„Ko tu te dari?” čukstēju.
„Atnācu ūdeni padzert.” Viņš atteica un pasmaidīja. Es tā vienmēr saku, vienmēr arī teicu, tā ir vienīgā frāze, no kuras nevarēju tikt vaļā visu šo gadu.
„Kāpēc tu mani sāpini?” caur asarām jautautāju.
„Tāpēc, ka es gribu, lai tu būtu tāda kā agrāk. Laba, mīļa, sirsnīga. Es gribu, lai tu atkal varētu just un mīlēt. Visu šo gadu tu biji kā dzelzs, tev nebija jūtu, tev nebija žēl. Agrāk tu nekad tāda nebiji.” Brālēns skaidroja. „Es gribu, lai Lū tur augšā nenožēlotu, ka atdeva dzīvību tevis dēļ, Heil. Pierādi, ka viņš nomira ne velti.” Piecēlos un samīļoju brālēnu.
„paldies.” čukstēju.
„Par ko?” viņš nesaprata.
„Par to, ka tu man esi.” atbildēju.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Slikta-meitene-9/648699
