local-stats-pixel fb-conv-api

Slepkavība. #20

Hey, paldies par plusiņiem, kā arī atvainojos, ka vakar neieliku, nebija īsti laika uzrakstīt jaunu daļu. ;/

Šoreiz gan viņa sanāca tāda pagarāka, jo vēlējos lai jau šajā nodaļā kaut kas notiek, bet nevēlējos arī sasteigt, lai nu kā, tomēr ceru, ka tas nekas. :]

-Ketij, vai ar tevi tiešām viss ir kārtībā? – Elija jau kādu piekto reizi jautāja

-Es jau tev teicu, ka ar mani tiešām viss ir kārtībā.

-Jā, tu teici, bet tā neizskatās! – Elija pacēla balsi.

-Tad beidz vienreiz uztraukties par mani! – Arī es pacēlu balsi.

Dzirdēju kā Elija kaut ko noburkšķ. Tad draudzene iztukšoja savu trešo glāzi, pagriezās un iejuka deju pūlī, atstājot mani vienu. Nopūtos. Pārlaidu acis pār jauniešiem. Visi ballējās un dzēra. Daudzi no tiem jau bija pakrituši un gulēja pievemtajā pagalmā, vismaz varēja izsecināt, ka viņš ir pievemts.

Beidzot man tuvumā atbrīvojās sols, kuru pirms tam bija aizņēmuši kāds pārītis. Pāris soļus pasperdama, atšļuku pret to, līdz manu uzmanību piesaistīja divi jaunieši, puisis un meitene, kuri strīdējās. Nesapratu kāpēc viņi tik ļoti piesaista manu uzmanību, jo tas jau nebija nekas neparasts, ja kāds pāris strīdas. Aplūkoju puisi, garš, tumšiem matiem, ģērbies melnās drēbēs. Bet izskats nebija tas, kas bija pievērsis manu uzmanību. Manu uzmanību pievērsa tas, kā viņš bija saspiedis meitenes roku, kas no mana skata punkta izskatījās pat diezgan spēcīgi un sāpīgi. Tomēr puisis stāvēja tā, ka viņš bija ar muguru pret mani, tāpēc nevarēju viņu apskatīt.

Aplūkoju meiteni, melni mati kas bija nedaudz pāri pleciem, mazliet apaļīga seja, kā arī nevarētu teikt, ka meitene bija gara vai pārāk īsa, protams īsāka par puisi. Turpināju vērot abus jauniešus. Tagad skaidri varēju saskatīt meitenes acīs bailes. Šķiet neviens izņemot mani nepievēra viņiem nekādu uzmanību un mani tas biedēja. Redzēju kā meitene izraujas no puiša tvēriena uz atkal uzkliedz uz viņu, vismaz pēc viņas sejas izteiksmes tas izklausījās pēc kaut kā rupja. Vēlējos kaut mūzika skanētu klusāk un es spētu saklausīt par ko viņi runā. Tomēr es nespēju uzdrošināties piecelties kājās un pieiet viņiem tuvāk. Uz mirkli apsvēru domu, ka varbūt man tomēr nevajadzētu skatīties, ka tas ir pārāk privāti, bet līdzko es tā nodomāju meitene puisim iesita, jāatzīst pat diezgan pamatīgi, vismaz tas izskatījās sāpīgi. Un es vairs nespēju novērsties.

Puiša sejas izteiksme no dusmu pilnās pārmainījās uz pārskaitušos un viņš sāka tuvoties meitenei. Meitene sāka atkāpties, bet puisis viņu panāca un pagrūda. Meitene nokrita uz muguras. Redzēju meitenes acīs un sejā paniku. Puisis vēl īsu brīdu uz viņu nolūkojās un tad it kā nekas nebūtu bijis mierīgi aizgāja prom. Nu labi, cik nu mierīgi tas vispār ir iespējams.

Jutu arī kā mana sirds daudzās, bija sajūta, ka to visu biju piedzīvojusi es pati. Atkal apsvēru domu piekriet pie meitenes un viņai palīdzēt, tomēr kā atkal to biju iedomājusies, tā meitene pati piecēlās, noskurinājās un devās uz pretējo pusi. Redzēju kā meitene pārlaiž skatu pār jauniešiem un uz īsu mirkli mūsu skatieni sastapās un varu apzvērēt, ka viņa ielūkojoties manās acīs saprata, ka es visu esmu redzējusi. Tomēr jau pēc sekundes viņa nolaida skatienu un devās prom. Tomēr kad mūsu skatieni bija sastapušies es uzreiz meiteni atpazinu, tā bija Ebigeila. Mēs nebijām draudzenes, tomēr mēs viena otru pazinām. Nezināmu iemeslu dēļ ielūkojos pulkstenī 23:51

Kad pēc dažām minūtēm biju atguvusi elpu, devos meklēt Eliju un Oliveru. Man tomēr šovakar uzsmaidīja kāda veiksme, jo es viņus abus pēc dažām minūtēm arī atradu. Šķiet Elija jau bija aizmirsusi, ka bija dusmīga uz mani, jo mani ieraugot draudzene smaidīdama skrēja man klāt.

-Es jau domāju kur tu esi palikusi! –Elija šļupstēja un apskāva mani. Apskaujot draudzeni sajutu alkoholu kas nāca no viņas.

-Elij, - iesāku,- tu esi muļķe, un tev rīt sāpēs galva. Es nezinu kā tu ar sāpošu galvu atnāksi uz skolu un vēl varēsi izturēt veselu skolas dienu. Kā arī es netaisos tevi stiept mājās. – Jā, tā bija taisnība, kaut kādi idioti bija nolēmuši sarīkot baļuku darba dienā, nezskatoties uz to, ka ir jāiet uz skolu. Rīt lielākā daļa no jauniešiem noteikti nemaz nebūs skolā, vai arī būs tādā pašā izskatā un ar sāpošu galvu kā Elija.

Elija ieķiķinājās, - Zinu jau zinu. Bet par to es uztraukšos rīīīīīīīīt, - Elija iedziedājās.- Kā arī mani mājās stpiesi tu un Olivers, kaut gan arī Olivers ir iedzēris. – Draudzene atkal ieķiķinājās.

Nopūtos un paskatījos uz Oliveru, kurš kā nojautis, ko Elija tikko pateikusi ar vainīgu skatienu sāka nākt uz mūsu pusi. Šovakar Olivers bija apsolījis nedzert.

-Piedod...- Olivers murmināja nostājoties man blakus.

Tālākais gan viss pagāja kā pa miglu. Atceros, kā es tomēr arī pati iedzēru un nākamais ko es atceros, es dzirdēju kliedzienus, daudz un skaļus kliedzienus, kas nelīdzinājās nekam. Un tad es atceros kā daudzi skrēja uz ezeru, tajā skaitā arī es. Es pat nezināju, ka tur tuvumā bija ezers. Atskrējusi pie ezera es vilku pēc elpas un nesapratu kāpēc visi bija strauji ievilkuši elpu un valdīja neparasts klusums, izlauzu sev ceļu līdz pašai priekšai bet tāpat neko nesapratu. Un ieskatoties ezerā es to ieraudzīju, ieraudzīju meitenes līķi.

20 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000