Slepkava (prologs)1

Viss sākās kad man bija tikai divpadsmit gadu. Tika noslepkavoti mani vecāki. Citu radu man nebija,tāpēc nokļuvu uz ielas. Dienām ilgi klaiņoju apkārt,zagu ēdienu un nakšņoju šķūņos. Tomēr vienreiz man nepaveicās-vai paveicās,atkarīgs no tā,kā uz to skatās. Mēģināju nočiept maizes kukuli veikalā,tomēr pārdevējs mani pieķēra. Izsaucis policiju,viņš draudēja,ka man būšot nepatikšanas. Es zināju,ka ja nokļūšu policijas ķetnās,mani ieliks bērnu namā. Un tas man nemaz nebija pa prātam. Panikas pārņemts,iekodu pārdevējam rokā un izskrēju ārā no mazā veikaliņa. Skrēju caur tirgu,līdz attapos ar seju milzīgā mugurā. Kad muguras īpašnieks pagriezās,es nodomāju,ka šī nudien nav mana diena. Tomēr es kļūdījos. Milzīgais vīrietis nevis sāka uz mani kliegt,bet jautāja kas esmu. Sapratis,ka man nav nedz māju,nedz ģimenes,vīrietis piedāvāja man darbu un mājas pie viņa. Es pieņēmu viņa piedāvājumu. Ir pagājuši septiņi gadi,bet nekas nav mainījies. Es joprojām strādāju pie sava glābēja un turpat arī dzīvoju. Katru nedēļu man tiek piešķirts jauns uzdevums ko arī prasīmigi,bez sirds apziņas pārmetumiem izpildu. Es vēlos kaut spētu atrast vecāku slepkavas un manuprāt,mans darbs varētu man palīdzēt. Es esmu slepkava.Nogalinu cilvēkus pēc pasūtījuma. Es nejūtos vainīgs ne par ko,mani nekas nespēj apstādināt. Man nerūp citu cilvēku ciešanas,es nepazīstu maigas jūtas. Tas viss izplēnēja daudzus gadus atpakaļ,kad man vēl bija kāds,kurš par mani rūpējās un ko es mīlēju. Tagad man vairs nav nekā. Nekā izņemot darbu.