Nē, tas notiek atkal! Tobijs mani izseko un meklē mani. Kāpēc es nevaru vienkārši tikt no viņa vaļā. Šoreiz mani neviens nespēs pasargāt to tā briesmoņa. Man ir ļoti žēl, ka viņš tā jāsauc, bet man nav citu vārdu, kā nosaukt viņu. Man ir ļoti bail. Es ieskrēju mežā. Ieraudzīju kādu koku aiz kura varētu noslēpties ar lielu cerību, ka viņš mani neatradīs.
-Kesidij, es zinu, ka tu esi te! Lien laukā mīļā! - viņš nedaudz slimīgā balsī sacija. Es klusēju.
Es sāku klusi raudāt. Pēkšņi kāds mani sagrāba no aizmugures aiztaisot man muti, jo domāja, ka varētu kliekt. Domāju, ka tas ir Tobijs.
-Apsoli, ka nekliegsi. – viņš man čukstēja pie auss. Pakratīju galvu. Viņš mani lēnām atlaida. Strauji pagriezos, jo zināju, ka man vairs nav kur bēkt.
Gandrīz aiz sajūsmas iesaucos, jo tas bija Treviss. Kā viņš zināja, ka esmu šeit? Apskāvu viņu , jo zināju, ka ar mani nekas vairs nevar notikt.
-Nu tad beidzot tevi atradu! Tu jau mani krāp? – Tobijs pienāca pie mums.
-Mēs neesam ko... – Treviss mani pārtrauca.
-Tobij, miers viss ir labi viņa nepieder nevienam no mums!
-Kāpēc tad jūs abi te mīlējaties?
-Viņa vienkārši ir ļoti satraukusies un viņai vajadzēja kādu apskaut!
-Protams dēļ tevis tu viņu nobiedēji! – Tobijs bruka virsū Trevisam.
-Puiši! Beidzat strīdēties! Es nepiederu nevienam un beidzat. Tobij beidz mani vienreiz vajāt un piedod, bet es mīlu Trevisu! – es iejaucos. Redzēju, ka abi nosarkst. – Tobij es lūdzu, apmeklē psihologu!
-Piedod! – Tobijs nosauca un aizbēga.
Es Trevisu apskāvu velreiz. Viņš pieliecās, lai mani noskūpstītu. Es ļāvos. Viņš arī mani mīl.
Tas bija mans pirmais skūpsts vispār. Tas man bija īpašs nezinu, kā Trevisam, bet man bija bail vaicāt viņam to. Mēs jau taisijāmies doteis prom, bet viņs paņēma manu roku. Vienmēr esmu vēlējusies, lai kāds tā izdara.
-Tātad tu mn atzinies mīlestībā? – viņš pēkšņi jautāja.
-Apmēram.
-Tu man esi mazā drosminiece, jo domāju, ka ne kurš katrs spētu viņam to pateikt.
